Esot tik tuvu 3 valstu krustpunktam, kur aiz upes, netālu no mūsu viesu mājas Brazīlijā, vīd Paragvajas augstceltnes, grēks neizmantot iespēju. Administratore no rīta paziņo, ka mans plāns turp doties ar autobusu pārbraucot tiltu, neizdosies, jo tiltu remontē un auto rindas ir vairāku stundu garumā. Visizdevīgāk līdz robež-tiltam braukt ar taksi un tad iet kājām pāri (kas visos ceļvežos minēts kā drošs veids tikt aptīrītam). Latvietis taupīgais gan 3,5km neņems taksi, bet aizies kājām. Noorientēju google maps un dodamies ceļā pa ielu gar robežupi. Iela gan drīz vien izrādās 4 joslu šoseja ar vārgu gājēju ceļmalu, kura vietām tā aizaugusi, ka jāiet pa braucamo daļu. Jau pašā sākumā pavecs vīrietis ar pusaugu dēlu uz riteņiem mums braucot pretī sāk kaut ko gari portugāliski stāstīt, it kā brīdināt. Saprotu 0. Pēc jautājošās izteiksmes saprotu, ka jāsaka - mēs uz Paragvaju! Viņš norāda virzienu, kurā ejam, bet neko vairāk neizdodas saprast. Pēc pāris metriem auto pīpina, šoferis māj ar roku un kaut ko sauc. Iespējams gatavs aizvest līdz robežai, bet drošības un nesapratnes dēļ, atsakamies mājot noraidoši. Sākas ceļš gar upi. Pēc pirmajiem aizaugušajiem krūmiem, mamma bažīgi pajautā - bet ja nu šeit var uzbrukt krokodili?!? Hmm, nu jā, vakar bijām pie ūdenskritumiem, kur bukletā uzrādīti arī krokodili. Un upes savienotas. Es gan īsti neticu krokodīliem pilsētas upē, bet drošības pēc sākam turēties tālāk no biezās zāles. Pēc brīža izrādās, ka posmā upe - šoseja sabūvētas pāris favelveidīgas (bomž) mājas. No vienas mums sāk sekot suns. It kā jau mazs un agresīvi suņi dienvidos nemēdz būt, taču drošības pēc paķeru no krūmiem zaru un iedodu arī mammai. Suni savāc saimniece, bet zarus paturam tiem krokodīliem. Nezinu gan, ko ar zaru var nodarīt krokodilam.. ja nu vienīgi iebakstīt nāsī. Pa ceļam secinam, ka pretī ejošie vīrieši, mūs ieraugot, pāriet ceļa pretējā pusē (2 gab.). Sagadīšanās vai zaru efekts? Pie robežas, kur pilns auto/moto labotavu, uz mums dīvaini sāk skatīties jau katrs otrais. Nolemjam zarus atstāt nomalē. Robeža. Īsts haoss, motocikltakši bez gala no visām pusēm. Lavierējam starp ceļu norobežojumiem, auto, motocikliem. Esmu lasījusi, ka pārejot robežu obligāti jāseko, lai pasē tiek ielikts zīmogs, jo gadoties, ka atpakaļceļā robežsargs par "it kā" nelegālo ieceļošanu prasa kukuļa naudu. Tāpēc eju iekšā visās pusēs - gan brazīļu, gan paragvajiešu. Nezinu, vai viņi īsti paši saprot, no kuras uz kuru pusi mēs ejam, bet zīmogus saspiež (nu jau ir aizpildītas visas bērniem domātās lpp pasē). Pārejam daudzpārdzīvojušā izskata tiltu un pēc imigrācijas dienesta esam iekšā! Lasīju, ka salīdzinot ar bagāto un kosmopolītisko Brazīliju, Paragvajā paveras cita aina - īstā Dienvidamerika. Nu labi, cita aina, bet tam, ko ieraugam starp lielveikalu (melnā tirgus) augstceltnēm, kurām arī tuvumā redzams patiesais nolietojums, neesmu gatava. Sarkana zeme ceļa vietā, simtiem telšu, mēslu kaudzes no galvenā ceļa pāri blakus ceļa teltīm, pusnojaukta/sabrukusi māja, kurā tomēr sēž tirgotāji, glābjoties no karstuma. Miljons motociklu un pa vidu policisti, kas regulē ne-satiksmi. Bet nu vispār jauki. Sākumā gan mūs visi tirgotāji (2 ūdens, sulas utt) cenšas apkrāpt, bet beigās pēc 2. lielākā pasaules HES apskates, pieturā gaidot autobusu, ar savām švakajām spāņu valodas zināšanām, sapazīstamies ar vietējo sievieti, kas parāda, kur no koka noplūkt saldos dienvidu augļus - gvajaranus. Autobuss ir krāsains kā indiāņu austās somas un lētāks kā šurpceļā. Turklāt arī tirgotāji dienas beigās atmaigst, kaulēšanās beidzas pozitīvi jau pie otrās zemākās cenas, muzikanti nolemj uz dienas beigām uzspēlēt savam priekam un pat robežsargs izskatās pacilāts un priecīgs par jautājumu, vai ar viņu drīkst foto.
