Šodien 2 x šķita, ka mirsim. Un kopā ar vakardienu, mums 2 x teica, ka pēdējā laiva aizgājusi (vienreiz padevāmies, palaidām garām rezervēto viesnīcu un braucām ar laivu, kas "rīt").
Šaurums starp Bali un Lambok salām ir Vollesa līnija jeb dabīgā robežšķirtne, kas Āzijas faunu nošķir no Austrālijas faunas, jo ledus laikmetā salas nav bijušas savienotas + arī klimats atšķiroties.
Šo klimatu izjutām uz ātrlaivas, ko iepriekšējā vakarā četras reizes prasmīgi piekopjot vienaldzīgo savas cenas saukšanas taktiku, visbeidzot ar pēdējo piekāpušos pārdevēju rezervējām. Lonely planet ceļvedī aprakstīts, cik nedrošas ir ātrlaivas (varbūt labāk ietaupīt dzīvību ar lēnāku), labāk izvēlēties lielāku, nekā mazāku, nepārbāztu cilvēkiem, ja cilvēki sēžot uz kajītes jumta - tā esot vēl viena nelaimes vēstnese, neceļot negaisā utt. Aprakstīti arī nāvējošie nelaimes gadījumi 2012, 2013 gadā.
Mūsējo ieraudzījām no rīta kā supermazu, lai tur ietilptu viss bars cilvēku ar milzu koferiem un mugursomām, kas gaidīja uz doka. Jau pirmajās 5 min apkalpe kajītē nobļāvās, ka var kāpt uz jumta (nespējot pretoties vilinājumam, uzkāpām - ejot pa šauru, slapju maliņu uz pilnā ātrumā braucošas laivas ārmalas, un apsēdāmies starp glābšanas laivām, jo drošāk un kājas ir kur atspiest, lai laivai svārstoties noturētos uz jumta bez sēdvietām). Bija skaisti - saule, kalni, ūdens, delfīnu bars, kam mašīnists uztaurē, lai pavācas no ceļa. Un tad sākās neliels negaiss. Viss normāli, lietus ass, bet silts, vienīgās nepatīkamās sajūtas, ka viļņi lielāki un nepareizi uztrāpot, šķiet, ka laivu apgāzīs. Bet tad - nobeidzās motors... un skatoties uz tālumā melni melnajām debesīm, kas solīja vēl trakāku brāzmu, kas nu jau nevadāmo laivu ātri vien apgāztu, man pirmo reizi šķita, ka mirsim.
Bet viss labi - aizmugurē lotosa pozā sēdošais melnais vīriņš visu pēc vairākiem mūžības brīžiem salaboja.
Otro reizi man šķita, ka mirsim, kad mūsu return ticket izrādījās nelietojams, jo turpceļa laiva vairs nebraukšot 16:00, kā otrās salas jeb sākumpunkta pārdevējs teica, tāpēc pēc ilgām pārrunām un papildus piemaksas, sarunāju, ka atpakaļ tiksim šodien, bet ar lielāku ātrlaivu (izklausās pat drošāk, turklāt izskatijās, ka reklāmā rakstīts "aluminium boat", kas kā vakar vakarā, mēğinot pierunāt izvēlēties viņu, viens vietējais kapteinis lielijās, tad "aluminium is the best boat, very fast and secure, not as all others"). Realitātē negaiss tikai pastiprinājās, uz klāja, kur krēsli, nekaunīgu ķīniešu baru pat nelaida, pēc pirmajām 10min un spiedzieniem apkalpe ar ziemassvētku rūķu cepurītēm sāka izdalīt vemjamos maisiņus un palūdza visus sasēsties nost no logiem uz vidu, lai laivai lielāks balanss un uz sānu viļņiem tā tik traki nezvalstītos, kā arī uz katra palēciena un tam sekojošā smagā kritiena lejup no viļņa, viss laivā čīkstēja, krakšķēja un būkšķēja.
Bet viss beidzās labi - ārā plosās negaiss, esam superīgā villā ar baldahīna gultu, vienīgi uz gultas malas sēž varde, kas jau 2 reizes atpakaļgaitā ir pakāpusies uz mana spilvena pusi un es ceru, ka nakts vidē nepamodīšos no kaut kā gluma.
