Potsdama, vēlēšanu priekšvakars, pirmā Berlīnes klubu un nakts pieredze (14/09/2013)

Tā kā vakardiena pavadīta mājās, vismaz šodien paredzēts +/- atgūt nokavēto. Dienas pirmajā pusē - ekskursija uz Potsdamu (mazu pilsētiņu pie Berlīnes robežas) ar vācu valodas kursu ārpusnodarbību izklaides organizētāju, bet vakarā mājas ballīte pie manām dāņu valodas kursu biedrenēm.

Sākumā gan ar riteni no kojām jātiek līdz Berlīnes pierobežas bāņa stacijai - Wansee. Ieplānoju apmēram 1.5 - 2 h garu braucienu ar riteni (zinot savu vēlmi pa ceļam visur apstāties un fotografēt).

Pirmais objekts - Ķengarags!

Milzu velobraucēju un gājēju tunelis zem šoseju sazarojuma.

Un apmēram pēc 1.5h arī vajadzīgā pietura.

 Riteni atstāju Wannsee pieturā, tālāk ar pārējiem studentiem dodamies ar vilcienu.

Divstāvīgu vilcienu!

 Jūtos nedaudz muļķīgi, jo izskatās, ka atkal jau nevienu ekskursantu grupā nepazīstu, kamēr pārējie čalo. Meitene no Francijas, ko pazīstu un kura it kā arī bija sarakstā, nav ieradusies. Ciešos, ciešos, līdz nolemju būt "Jūlija" - jeb pati uzsākt sarunu. Galu galā man arī nepatika komunicēt veikalā ar pārdevējiem, līdz 1. kursā ar Jūliju nedaudz pastrādājām par "slepeno pircēju", kā ietvaros, uzdod visādus dīvainus jautājumus apkalpojošam personālam šobrīd man jau šķiet diezgan dabiski, vai vismaz es to uztveru kā misiju, nevis mokošu nodarbi.

Braucam vilcienā, blakus apsēdusies maza, pēc izskata kautrīga meitenīte. Nolemju sākt ar viņu. Kad vilciens jau brauc cauri Potsdamai, sāku sarunu. Brenda, no ASV (izrādās, ka arī ASV ir kautrīgi cilvēki). Pavisam nedaudz parunājam, līdz pēkšņi sarunā iesaistās mūsu ekskursijas, kā arī ārpusstundu nodarbību vadītājs - Pēteris. Jau vācu valodas testā viņš man teica, ka strādājis 2 gadus Latvijā, tagad uzzinu vairāk. Izrādās, ka viņš personīgi pazīst Misānu, mūsu LU viduslaiku vēstures pasniedzēju. Un strādājis arī ir LU. Latviski māk "Sveiki" un "Labdien".

Klāt arī pati Potsdama. Izkāpjam no vilciena un dodamies uz Potsdamas parku, kur pilns ar pilīm.

Pa ceļam nolūkoju otro upuri - tievu, blondu meiteni ar... ūsām un armijas zābakiem līdz celim. Izskatās, ka arī viņai nav kompānijas + dīvainā paskata dēļ esmu viņu ievērojusi jau kopš pirmās dienas, un, manuprāt, arī viņa varētu būt no kādas bijušās PSRS valsts (gaiši sintētiski zaļš paš-vai-vecmāmiņas adīts džemperis no sintētiska izskata vilnas). "Netīšām" sāku iet blakām un sāku iepazīties, prasot, kā viņu sauc un no kuras valsts. Nu jā - es taču teicu! Krievu Iļjana (? vārdus es atceros ļoti slikti) un arī studēs mākslas vēsturi! Kā par brīnumu, cenšos pateikt, ka māku runāt krieviski, bet teikums "Ja paņimaju pa ruski" sanāk tik samocīts kā nekad. Domas un visādi vācu/angļu vārdi šaudās galvā, bet neko vairāk krieviski šķiet nemāku pateikt, pat doma, ka nesen pratu runāt krieviski bez akcenta, šķiet absurda. Turpinam sarunu vāciski. Īsti gan nevedas, Iļjana nav no runātīgajām.

Parkā esam pie pirmās pils un pēc izskata mazākām villām. Viena no tām šobrīd ir Potsdamas universitātes ēka, bet pagātnē uzceltas vienīgi virtuves vajadzībām, jo lielajā pilī ar visām 300 telpām virtuvei īsti vietas nebija.

 Pēteris stāsta laikā un fonā otra saimniecības villa.

Cauri skulptūru dārzam nonākam pie ķīniešu paviljona. No sapratnes par Ķīnu gan būvniekiem bijis skaidrs vien tas, ka jābūt pūķiem!

 Starp daudzajām maz-ēkām milzu alejas.

Un ziemas dārza ēka. Skaisti :) Sajūtos nedaudz kā Spānijā.

 Un dārzā piektrūkst vienīgi citronkoku un apelsīnkoku pilnīgai Spānijas sajūtai.

Vai Spānijā aug rabarberi?

 Izskatās, ka ar Iļjanu vairs nekāda saruna neizdosies. Tā kā pa ceļam jau esmu noklausījusies, ka arhitektūru aplūkot dodas valodas kursu franču daļa un gandrīz visi runā franciski savā starpā, nolemju iepazīties ar ļoti franciska izskata meiteni. Sāku sarunu ar jautājumu, vai viņa ir no Francijas un izrādās, ka no Spānijas! Protams - no visa franču bara jātrāpa spānietei :D Bet meitene ir ļoti jauka, perfekti runā vāciski, daudz, kas ir labi, turklāt, vārds ir Laura, ko man viegli atcerēties Latvijas Lauras dēļ :)

Vēl viena izpratne par Ķīnu. Tērpi ķīniski, bet sejas kā eiropiešiem, jo neviens jau tā īsti ķīnieti nebija redzējis.

 Kad nonākam līdz slavenajai Sansusī pilij, kas īstenībā ir iespaidīga vienīgi terašu dēļ, pie manis pats iepazīties pienāk franču puisis Džofrijs, kurš šeit studē pilsētplānošanu. Nu beidzot! Tad, kad jūtos iesilusi un iepazīšanās process jau šķiet kā spēle, kurā jāsavāc pēc iespējas vairāk cilveku.

Sansusī pils ar terasēm.

 Pēc brīža arī klāt ir Laura ar draudzeni, kuru es vēl nepazīstu - Haneula no Korejas. Pa ceļam apspriežam to, cik dīvaini dažreiz cilvēki viņai prasot, no kuras Korejas viņa ir. It kā no Ziemeļkorejas kāds varētu doties studēt uz Berlīni :)

Karalis, kurš negribēja greznu kapu un pavēlēja bada likvidēšanai Prūsijā audzēt kartupeļus. Varbūt tāpēc vāciešiem tie kartupeļi tik mīļi. Uz kapa, protams, kartupeļi.

 Ekskursija tikmēr aizvirzījusies uz pašu Potsdamas pilsētiņu, kur dzīvo bagātākie Berlīnes iedzīvotāji un dažas ielas tūristu skaita ziņā pavisam noteikti sacenšas ar Berlīni. Ņemot vērā ieliņu šaurumu un ēku izskatu, vairāk gan atgādina Itālijas mazpilsētiņu.

Frizieris

 Nonākam pie Holandiešu kvartāla, kur kā jau viss Potsdamā - nokopēts holandiešu māju stils. Un ekskusija beigusies.

 Brīdi apsveru, ko darīt, līdz pienāk Laura un Haneula, un apspriež, vai nevajadzētu kaut kur doties iedzert kafiju. Es ar prieku piekrītu. Izrādās, ka kompānijā esam daudz vairāk - maza auguma meitene Ramona no Šveices un spāniska izskata puisis Alberto.

Sākumā piesēžam kebabu ēstuvē, jo Ramona un Alberto grib arī ko ēdamu. Tur uzzinu, ka viņi visi, izņemot Alberto, ir vācu valodas grupas biedri B2/C1 līmenī. Haneula gan taisnojas, ka viņa nemaz uz C1 vāciski nemāk, bet nu es negribu ticēt. Man gan vairāk pa ceļam ar Alberto, kurš ir A2 grupā, tad es ar savu A2/B1 sajūtos mierīgāk, jo skaidri zinu, ka runāju nepareizi. Ejam un sarunājamies sava ierobežotā vācu valodas vārdu krājuma ietvaros. Izrādās, ka viņš šeit ir visvecākais - 31 28 gadi, angļu valodas skolotājs, kurš dzīvojis kādu laiku Anglijā, spēlē rokgrupā, darba trūkuma dēļ pārprofilējies par spāņu valodas skolotāju. Šeit tāpat kā Laura, kas arī ir spāņu valodas skolotāja, studēs-strādās, jo viņiem jāiziet prakse.

Saldējuma karstā šokolāde ar putukrējumu. Pietrūkst vienīgi medus! :D

 Par Ramonu uzzinu pavisam maz, jo viņa gandrīz vai nerunā. Turklāt paziņo, ka ir šausmīgi karsts un rīt grasās noskūt matus. Trešā meitene - Haneula, ir ļoti jauka. Viņai, tāpat kā Laurai un Ramonai, ir zem 24 gadiem, un uzzinājusi, ka man - 26, nopriecājas, ka es izskatos tik pat jauna, kā aziāti manā vecumā, turklāt beidzot viņa var nejusties visvecākā. Un arī viņai ir problēmas ar bankas kartes nepieņemšanu Vācijā, kas ir īpaši grūti, ja nāc no valsts, kas ir netiešo maksājumu karaļvalsts. Berlīnē studēs ģermanistiku, nu gluži kā pārējās meitenes no Dienvidkorejas, ar kurām esmu pazīstama kopš Alus dārza apmeklējuma. Pamazām jau sāk iezīmēties studiju priekšmeti un valstis no kurienes katrs nāk. Ķīna - ekonomika, Francija - politika, D-Koreja - ģermanistika, A-Eiropa - mākslas vēsture, Skandināvija - filozofija u.c. gaistošas humanitārzinātnes.

Mana jauniepazītā spāņu kompānija, kurā gan tikai 2 ir spāņi.

Arī Potsdamai savs guļamrajons ar grafiti.

Kūciņa uz jumta.

 Tā kā es vienīgā ekskursijas laikā pa ceļam kādā kurpju veikalā esmu paķērusi bukletu ar iepirkšanās ielām, kur labi redzama Potsdamas karte, tad manai spāņu kompānijai kļūstu par gidu un novadu arī improvizētu ekskursiju, protams, lielāko daļu faktu izdomājot. Bet viņiem patīk un nu es beidzot jūtos kā mājās, ar saviem draugiem :) Braucam vilcienā atpakaļ uz Berlīni un pārējie izdomā, ka jārīko kopīgas vakariņas pie Alberto. Eh, un es netieku, jo man jau ir vakariņas ar dāņiem. Kas to būtu domājis, ka pēkšņi nevienas draugu kopānijas vietā uzradīsies divas. Bet nolemju turēties pie pirmā apsolītā varianta. Sarunājam ar spāņiem tikties citu reizi, pirms tam gan blociņā sarakstu viņu kordinātes, atrašanai Facebook.

Pa ceļam uz mājām ar riteni - vigvamveidīgā baznīca ar Merkeli pakājē.

 Mājupceļš vairs nesokas tik raiti, jo nu jau vairs nav vilciena un termiņa, ko nokavēt. Braucu gandrīz 2h, līdz jau jāpasteidzas, lai nenokavētu pie dāņiem. Esmu gandrīz pie kojām, kad ieraugu, ka 3 meitenes pie iebraucamā ceļa dala vēlēšanu materiālu. Braucu garām un meitenes aicina vēlāk, ap 19:00 uz bezmaksas grilla pasākumu grilla dārzā. KUR??? Mums ir grilla dārzs kojās??? Izbrīnīta skrienu ātri iekšā, lai paspētu pirms izbraukšanas uz dušu, un nolemju arī nedaudz "iemest degunu" partijas grilla ballītē.

Paspējusi vēl ātri safotografēt google karti, kā nokļūt pie skandināvu meitenēm, ierodos grilla laukumā, kas tiešam atrodas sānos kojām. Uz galdiem salāti, maizītes, olīvas utt. Pie grilla puisis grillē gaļu. Bet vispār izskatās, ka es esmu vienīgais viesis. Protams, sākas iztaujāšana. Un, protams, viņi visi ir vācieši. Vieglākie jautājumi ātri palido garam, sākas grūtākā daļa, kurā es vai nu sāku nesaprast, ko man prasa, vai arī nezinu kā vāciski noformulēt savu domu. Bet nu apmēram jau visu intereses par savu personību, apmierinu. Pamazām arī sāk ierasties citi koju iedzīvotaji ar pašgatavotiem salātiem. Tikmēr es jau savas grillētās vistiņas filejas esmu pievarējusi un gatava braukt, pa ceļam gan paķeru vēl vēlēšanu materialus, iespējamajam referātam vācu valodas kursos. Izrādas, ka partiju piedāvājumā ietilpst arī pildspalva un prezervatīvs.

Grilla dārzs

Vāciešu grillēšanas komanda

 Protams, ka kavēju. Braucu, braucu, līdz pamanu gaisa balonu gandrīz pašā centrā. Un grafitī apgleznotu ēku, kam tiešām man nebūtu bijis jābrauc garām, jo iesākto maršrutu jau esmu braukusi.

Šķiet, ka esmu nedaudz par tālu tikusi, tāpēc pie "apgrafitotās" ēkas braucu iekšā kvartālā. Un nonāku - grafitī iekšpagalmā. Un tālāk - bohēmiskā parkā. Berlīne ir pārsteigumu pilna.

Romantiski bohēmiskais iekšpagalms

 Kamēr sajūsminos par negaidīajiem mākslinieciskajiem atklājumiem, iestājusies jau krēsla. Muzeju sala (hmm, kas tā tāda) atspīd kanālā, kas manu pārvietošanās ātrumu samazina par pāris fotogrāfiju uzņemšanas laiku. Un vēl TV tornis!

 Beigās gan ar kādu 1.5h nokavēšanos esmu pie dānietes Annas. Meitenes gan ir gatavas doties pēc uzkodām - suši un alus. Es pievienojos. Piemājas suši ēstuvē pasūtam katrs pa porcijai un, kamēr gatavo, dodamies uz Aldi veikalu pēc alus un vīna.

Tikmēr ieradušies pārējie kavētāji. Šķiet, ka pārsvarā šeit ir dāņi, kādi 10 gabali, es, kursabiedri - japāniete Yume, beļģis Hadriens, Marte no Norvēģijas un pāris neredzētas sejas - angļu puiši, kas izskatās kā no Harija Potera filmām.

Amēlija ar suši

 Mājās uzturamies tikai tik ilgi, kamēr pietiek ēdamā un alus. Tālāk plānots doties... Es jau cerēju, ka uz "Hot Pony", kur esot 70-80 gadu mūzikas ballīte, bet... Laikam jau citu reizi. Sākam ar kādu bāru pa ceļam, kurš šķiet super maziņš un pārbāzts cilvēkiem. Man atgādina Coco-loco Vecrīgā, tiki vēl mazāks.

Paliekam šeit uz pāris stundām, izklaidējoties minam katra gadu skaitu. Šķiet, ka man laikam ir rekords. Nākošais - Niklass ar 25.

Mazā bāra papildtelpa

 Tikmēr Niklasa draudzene Andrea, atradusi internetā klubu, kuru mēs varam šonakt apmeklēt. Atrodas Weddingā. Es gan esmu ar riteni, ko nolemju tomēr ņemt līdzi bānī, nevis atstāt nezināmā rajonā. No mums atvadās dāņu meitene Sofija, kā arī Anna, kas jūtoties jau nogurušas (ir ap 2:00 naktī), turklāt šobrīd vēl mājas esot tik tuvu.

Pēc nelielas maldīšanas, nokļūstam pie kluba. Netālu pie laternas pieslēdzu savu riteni, tikmēr Andrea mums dod norādes sadalīties grupās un tēlot, ka viens otru nepazīstam, izskatīties ne tik iedzērušiem. Hmm, vai tiešām šeit ir facekontrole kā dažreiz "Pienā"? Izpildam prasīto, taču drīz vien pēc dokumentu uzrādīšanas esam iekšā un stāvam vēl garakā rindā uz mantu pārbaudi. Mani sāk satraukt tas, ka man somā ir velo pumpis un uzgriežņu atslēgu komplekts, bet nu neko darīt. Vestibils, kurā gaidam, atgādina PSRS laiku poliklīnikas. Nu vai vismaz kādu citu sabiedrisko iestādi. Pēc kādām pārdesmit minūtēm rinda izstāvēta. Somas pārbaudītāja tik noprasa, vai tas ir ritenim un vairāk nosvārstās pie manā rokassomiņā atrastā fotoaparāta. Tieku instruēta, ka fotografēt klubā ir stingri aizliegts, citādāk draud aparāta atņemšana un esam pie maksāšanas. 12 eiro!!! Tiešām??? Par klubu?? Bet nu nekas jau neatliek, jāuztver kā muzeja apmeklējums. Skandināvi neizskatās tik šokēti, nu jā, cits cenu līmenis.

Iekštelpās salīzinājums ar PSRS nolaistajām sabiedriskajām ēkām tikai pastiprinās. Dīvainas flīzētas telpas, šauri gaitenīši ar netīrām, nobružātām sienām, šauras kāpnes lejā, šķiet kā uz katlumāju Krustpils Kultūras namā, visur trubas. Un mūzika. Brīžiem kā sistemātiski cirvja sitieni pa trubām, tad kā vienmērīgs slīpmašīnas sīciens. Vai tiešam es esmu TIK veca? Deju zālē tā nešķiet, es starp mazajiem skandināviem esmu gandrīz vai viena no garākajām, taču pārējie kluba apmeklētāji! :o Brīžiem kļūst baisi - cieši apkārt vien tikai ap 2m gari, labi trenēti vīrieši. Nu gandrīz kā Hitlera armijas āriešu izlase.

 Uz beigām jau tomēr kaut kā pierodu arī pie specifiskā mūzikas stila un pat izdodas kaut cik atslābt, lai mēģinātu pie šādas mūzikas dejot. Nogurums gan drīz ņem virsroku. Ap 4:30 sapulcējamies starp-deju zāļu telpā starp metāla restēm un trubām. Daļa dodas prom jau tagad, mēs ar dāņu puisi Sonnu un Yumi vienojamies doties prom nedaudz vēlāk. Un, atvadoties no abiem pārējiem, kas mājup brauks ar bāni, sākas mans 2 h garais ceļš mājup.

Cietums pa ceļam

Slavenā Siege Seule kolonna tukšā krustojumā

Tumsā Tiergārtens neizskatās diezin ko drošs, labi, ka ar gaismiņām vācieši nav skopojušies

 Pamazām jau tuvojoties 6:00 no rīta, sāk aust jauna diena. Var izslēgt velo apgaismojumu, kas pagrūtina manu tā jau ne tik vieglo mīšanos mājup. Un te pēkšņi - mirkšķinu acis, kas lēcu dēļ vairs tik skaidri nerāda, lai saprastu, kas ir tas, kas iet pretī pa pretējo ielas pusi. Vīrietis formā. Melnā lateksa formā ar milzīgiem smagiem zābakiem un lateksa policista naģenes tipa cepuri uz galvas. Negribas sev lieki pievērst uzmanību no šādā ietērpā tērpta vīrieša puses, tāpēc lieki neatskatos, bet steidzos ātrāk drošā attālumā, līdz - nākošais, šoreiz nav viens, bet tas otrs neizskatās tik traki ģērbts. Kas te notiek? Nacisti? Fetišisti? Rammstein grupas fani pēc koncerta?

Nemāku interentā atrast lateksa formas tērpu, kādu redzēju, bet nu Ramstein biedri vismaz nedaudz kaut ko tamlīdzīgu atgādina.

 Nedaudz pēc 6:00 rītā esmu beidzot mājās. DUŠU! Gribas dabūt prom briesmīgo cigarešu smaku. Šķiet, ka Berlīnē aizliegums smēķēt publiskās vietās neeksistē. (un tā ir likumu zeme Vācija) Dušā arī pamanu beidzot zīmogu, kas man uzspiests rokai klubā: "Drunk last night".

Tikai pirmdien uzzinu, ka klubs kurā mēs bijām ir bijušais peldbaseins un skaitās pie vieniem no labākajiem Berlīnes Tehno klubiem.

Pēc laika, atminoties sajūtas agrajā rītā braucot mājās no pirmā Berlīnes kluba apmeklējuma, gribas to saistīt ar šo tik bieži vācu valodas un Berlīnes kultūras stundās atskaņoto Peter Fox dziesmu par šo pašu tēmu:

Septembra 2. nedēļa - Burgeramt, velo mehāniķis, Dālema

Nākošajā rītā pēc neveiksmīgās dienas ar tukšo riteņa riepu, ceļos jau 6:30, lai paspētu 7:30 iziet ārā un pārliecināties, vai vakardienas atrisinājums ir ilgtspējīgs. Ja nav, lai atliek laiks 1h 10min uz universitāti doties kājām.

Izeju, drebošu roku taustu riepu... IR! Cieta! Varu iet atpakaļ istabā pamācīties vācu valodas nodarbībai, izpildīt mājasdarbus (kas, protams, nenotiek). Tā vietā laiks pazūd un uz skolu atkal jāsteidzas.

Un šādi visu turpmāko nedēļu... Agrie rīti pavisam noteikti nav priekš manis :(

Otrdiena. Ir darbi, kas vēl jāizdara saistībā ar uzturēšanos Vācijā, piemēram, jāapciemo "Burgeramt", lai arī kas tas nebūtu. Zinu vien to, ka tas minēts manā e-pastā, ko saņēmu no kojām, un tam ir kaut kāda saistība ar dzīvesvietas reģistrēšanu. Tā jau varētu nelikties ne zinis, jo esam Šengenas zonā un neviens pēc atļautajiem 3 mēnešiem nepārbaudīs, lai izbraucu uz pāris dienām no Vācijas, bet 50 eiro, ko Berlīnes valdība man grasās piešķirt, iespējams saņemt vien tad, ja dabūts paraksts uz pieteikuma anketas. Atrodoties visur, arī Lankvicā, bet, darba laika dēļ un valodas kursu izklaidējošo pēc nodarbību aktivitāšu dēļ, tieku tikai pāris dienās.

Izrādās, ka ceļš jau atkal ir skaista aleja. Vāciešiem jau vispār tās alejas mīļas.  

Burgeramt māja izskatās draudīga. Sākumā pat nesaprotu, kā lai tiek iekšā. Un iekšā izskatās kā PSRS laiku policijas ēkā vai slimnīcā pie Strēlnieku laukuma. Uz durvīm zīmīte vāciski, ka jāprasa sargam kaut kas. Meklēju somā vārdnīcu, lai izdomātu, ko prasīt, bet es jau pat nezinu, ko man vajag. Tad pamanu, ka zīmīte tomēr neattiecas uz tikšanu iekšā, jo tam domātas citas durvis. Nu labi, tieku tālāk par sarga priekštelpu. Tad jau seko norādes ar bultiņām, kur ir "Burgeramt". Sekoju, nonāku telpā, kur rakstīts, ka obligāti jādabuj kārtas numurs. Eju pie reģistrācijas galdiņa un angliski (jo man pat latviski nav skaidrs, ko īsti gribu šajā iestādē, kur nu vēl vāciski) saku, ka esmu Erasmus studente un man vajag reģistrēties. Darbiniece kaut ko ļoti nelaipni un neapmierināti noburkšķ. Izklausās pēc - vai jums ir foto. Foto tiešām kaut kur ir bijušas vajadzīgas un man šķiet, ka arī šeit, tāpēc esmu paņēmusi līdzi savas milzum daudzo pases foto lapu. Atbildu, ka ir un sāku meklēt. Tikmēr darbiniece sāk izprašņāt nākošo meiteni. Kad beidzas viņu saruna - dodu fotogrāfijas reģistrātorei, par ko viņa izsmejoši tik nosaka - ko tad es ar tām darīšu. Un tagad prasa, vai man ir kaut kāda forma aizpildīta internetā, rāda lapu. Saku, ka nav, un prasu, vai varu to aizpildīt tagad. Sieviete tā ļoti neapmierināti apjautājas - vai tad es esmu šodien plānojusi to visu reģistrāciju? Atbildu, ka jā. Viņa - bet šodien ir tikai 2 darbinieces un ļooooooti gara rinda. Atbildu, ka tāpat mēģināšu. Kā atbilde seko neapmierināta noņurdēšana, taču tieku pie kārtas numura un aizpildāmās anketas.

Dodos uz blakus telpu novērtēt situāciju. Izskatās, ka man priekšā ir kādi 7 cilvēki, spriežot pēc kārtas numuriem. Apsēžos pie galda, lai pildītu formu.

Kāds gan varētu būt mans "mākslinieka vārds"?

Un sākas pats jautrākais. Es pat nesaprotu, kur prasa manu vārdu, kur uzvārdu! Un vispār vāciešiem ar tiem vārdiem ir tik dīvaini - pastāv kādi 4 veidi, kādu vārdu Tev prasa. Būtu rakstīts "Familiename", es zinātu, ka jāraksta uzvārds, bet te - Vorname, Nachname. Kā gan es varu uzminēt, kas viņiem skaitās priekšvārds un kas - pēcvārds. Labi, ka līdzi vārdnīca. Meklēju vismaz kaut kādus pieturas punktus, jo daži jautajumi tik gari, kur būtiska katra nianse, piemēram, vai dzīvojat īpašumā kopā ar citiem iedzīvotājiem, kas tur ir deklarēti un turpināsiet to darīt arī turpmāk. ??? Es pat latviski nesaprastu, ko īsti man prasa. Panikā skatos, kā "šodien ir mīīīīīīlzīga rinda" numuriņu izskatā rūk arvien ātrāk. Un es pat neesmu vēl pusē! Nelaipnā sieviete teikusi, ka viss jāaizpilda, bet iet pie viņas vēl prasīt kaut ko par tabulu, nu galīgi negribas. Kā par laimi pēdējā numuriņa gaidīšanas laikā izpētu, ka daļa tabulas datu man nav jāpilda, piemēram, par manu vīru un bērniem. Interesanti gan, ka nereliģiozajiem vāciešiem tomēr interesē, kāda man ir reliģiskā piederība, turklāt pie izvēles variantiem iespējama tikai - katoļticība vai luterisms.

Nu tā, viss. Mana kārta pienākusi jau pēc apmēram 30min. Ceru, ka ar pusizpildītu anketu prom nedzīs. Ieeju vajadzīgajā telpā un dodu savus dokumentus. Šeit jau sagaida draudzīgāk un arī prom nedzen. Uzprasa, vai esmu pirmo reizi Berlīnē. Tik beigās, kad, dabujusi vajadzīgo lapu ar pierakstu, saku, ka man vajag parakstu arī uz universitātes lapas (kas paredz studenta vienreizējo pabalstu 50 eiro), iereidne tā nicīgi nosaka - ak, tad naudu tomēr gribas, ja? Pff. Nu jā, sajūtos kā viesstrādnieks. :(

Trešdiena. Atkal ar agro celšanos, bet riepa joprojām uzvedas labi. Šodien valodas kursos apspriežam stereotipus par vāciešiem. Piedāvāts audio ieraksts, kurā citu tautību pārstāvji, atkarībā no tautības, vai nu piekrīt, vai arī ir pret to, ka vācieši ir: punktuāli (būšana vienmēr laikā un visa kārtošana), draudzīgi, čakli, ātri. Dienvidnieki, protams, stāsta, ka vācieši ir čakli, viņiem visu vajag laikā un ātri, taču nav draudzīgi, īpaši "Burgeramt" (kam es ar sajūsmu piekrītoši māju ar galvu), japāņi uzskata, ka vācieši ir draudzīgi, bet slinki (jo darba diena ir atļauta tikai 7.5 h), viņiem dzīve rit ļoti lēni (pretstatā Ķīnai, kur jāstrādā 14h un visu laiku jāskrien), taču ir sakārtota. Amerikāņi vāciešus uzskata par nedraudzīgiem, slinkiem (jo veikali nav vaļā 24/7), bet punktuāliem. Mans personīgais latvietes steriotipu novērojums:

1) punktuāli - šis šķiet, kā mīts, ko pašiem vāciešiem patīk uzturēt. Nu īpaši nevaru atcerēties pasākumu, kas ir sācies laikā. Toties atgādināt to, ka "lūdzu, esiet precīzi laikā", vāciešiem patīk nu ļoti;

2) draudzīgi - veikalos pie kasēm vietējie ar pārdevējiem sarunājas nu ļoti draudzīgi un vēl apspriež viskaut ko, arī bieži vien tāpat uz ielas, taču daudz biežāk ievēroju to, ka vāciešiem ļoti patīk kaut ko uzburkšķēt, ja nenotiek pēc viņu prāta, pamācīt nolamājot, vispār diezgan līdzīgi latviešu viszinošajām tantiņām, laikam jau tā ietekme mūsu tautā palikusi;

3) čakli - nepiekrītu, pat ielas viņiem netiek tīrītas sazin cik ilgi, vecās lapas tik kādu reizi tiek pārpūstas no vienas puses uz otru ar speciālo pūtēju, bet parki ir diezgan netīrīgi. Protams, arī veikali nestrādā svētdienā;

4) ātri - manam dzīves tempam šķiet, ka vācieši ir diezgan lēnīgi. Veikalos apkalpojot īpaši nesteidzas, salūzušu internetu var sākt labot pēc pāris dienām, uz e-pastiem arī nesteidzas atbildēt.

Steriotipu nodarbībā jāuzzīmē arī savas valsts pārstāvji. Plikais cālis vēlāk dabuja vīriešu tautas tērpu.

Braucot mājās ponija dēļ atkārtoti pievēršu uzmanību uzrakstam uz akmens, kas tik ļoti atgādina mūsu Bastejkalna piemiņas akmeņus. Mājās izpētu, ka tas veidots inženiera piemiņai, kas cīnījies pret nacismu.

Ceturtdiena. Ar nepacietību gaidu pirmo mākslas muzeja apmeklējumu. Esmu izdomājusi, ka jābrauc kopā ar pārējiem U-bānī ar velo, taču atbildīgā pasniedzēja mani samulsina. Kad saku, ka esmu ar riteni un satikšu viņus bāņa stacijā, viņa atbild - labi, ja esi galā agrāk par mums, gaidi iekšā. Hmm, vai tiešām no mūsu Ziemeļrietum Berlīnes daļas, kur atrodas universitāte, līdz centra mākslas galerijai ir tik tuvu, ka es ar riteni varētu būt ātrāk kā pārējie ar metro? Nolemju riskēt. Un arī sanāk... riskēt. 

Universitātē esmu ar google maps palīdzību atradusi telefonā maršrutu, jo skatīšanās papīra kartē braucot pa ielas braucamo daļu un otrā rokā cenšoties atvērt vajadzīgo sadaļu, ir ne vien diezgan riskanta, bet arī lēna. Tā kā man telefonā internets ir tikai skolā (jo Vācijā bezmaksas wi-fi uz ielas kā tāds nepastāv), tad cenšos google maps netīšām neaizvērt, taču - piezvana tētis un, lai gan zvanam neatbildu, atceļot to, pazūd arī karte! Un man jau nemaz nav tik daudz laika!!! Steidzami cenšos sameklēt turpmāko ceļu pati. Iet lēnu. Palikušas 5 min, esmu pie Tier Garten parka līdz pēkšņi, steigā braucot pāri gājēju pārejai, nolecot no tā jau mazās apmalītes, atskan biedējoša skaņa - tššš... Nē, nu, protams, ka mana velo riepa atkal ir pavisam tukša! Piestāju pie soliņa un izvelku savu rokas pumpi, kas man tagad katru dienu līdzi somā. Kā par brīnumu darbojas. Var piepumpēt. Līdz pēkšņi atkal kaut kas notiek un riepa ir tukša. Un šoreiz pat nelīdz pumpēšana. Minūtes turpina steigties, esmu par vēlu. 5 min velo brauciena attālums jau pat vairs nelīdzetu. Ņemu nodevīgo draugu aiz ragiem un skumīgi stumjos uz tuvāko metro staciju, kas nemaz nav tuvu.

Ritenis pie Tier Gartena ("dārza")- parks, kurā pēc 2. Pasaules kara audzēja kartupeļus izdzīvošanai. Šobrīd izskatās brīžiem pēc nekopta aizauguša biezokņa, taču vietām arī ir tīri jauks.

 Pavisam netālu aiz žoga pie Korejas vēstniecības ieraugu lāci.

Jauki "iedrukāts" nosaukums. Cerams, ka viņi tiltus bieži nepārdēvē.

Pēkšņi ieraugu redzētu skatu. Pirms ~4 gadiem, kad biju Berlīnē ar lētajām Ryanair biļetēm pa 2 Ls un nokavēju atpakaļceļa lidmašīnu. Šī bija tā vieta, kur panikā tika zvanīts Jūlijai un prasīts, vai internetā nevar dabūt kādu lētu biļeti atpakaļceļam. Atbilde sākotnēji iztērēto 1 Ls vietā nu jau svārstījās ap 170-230 Ls. Beigās ar Balodi sazvanījām manu tēti un ar pieredzējušo tūrisma biznesa milžu padomu, devāmies meklēt autoostu, lai par ~70 eiro tiktu mājās ar autobusu.

Vieta? Berlīnes Zoo dārza reptiļu nodaļa!

Mans velo iejūtas haizivs lomā starp akvārija zivīm, kas redzamas no ielas.

Skaistie Zoo dārza ieejas vārti.

Nē, viņi nelabo asfaltu, tā ir strūklaka.

Strūklaka uz kāpnēm?

Un tad pēkšņi sākas lāču uzbrukums. Viņi ir visur!!!

 

 

 

Lāču projekts Berlīnē sācies 2001. gadā, kad, sekojot Ņujorkas un Frankfurtes paraugam ar govīm, divi Berlīnes mākslinieki izdomā, ka Berlīnē jāuzstāda lāči, kā pilsētas heraldiskā (ģērboņa) simbola atveids.Kopā ir bijuši vairāk kā 350 lāču, kurus es arī atceros no sava pirmā Berlīnes apmeklējuma kādā 2003. gadā. Nezinu precīzi kad, taču pamazām visi lāči tika pārdoti izsolē, kuras nauda ziedota bērnu organizācijām. Šobrīd lāčus var redzēt tikai pie vēstniecībām, viesnīcām un citiem uzņēmumiem, kas tos iegādājušies.

Nākošai nedēļai uzdots fotografēt uzrakstus vāciski. Šis gan nav vāciski, bet es iejūtos.

Gandrīz mūsu Hotel Rīdzene.

Noteikti neesmu rakstījusi, ka veikalos jau ir Ziemassvētku rotājumi un dāvanas - SEPTEMBRĪ!!! Lūk Tev laicīgie vācieši. Bet šis, šķiet, ir patstāvīgais Ziemassvētku veikals arī vasarā.

Tā pati fizika, kas gaisā sēdošajam vīram Losandželosā.

Nolemju atcerēties veikalu ielu pēc milzu adatas, kas baksta debesis.

Iepirkšanās sapņa piepildījums vecmāmiņām, kas neredz cenu.

Ja vien mūsu "Drogās" varētu šādi nopirkt kontaktlēcas.

Izvēle plaša ne tikai lēcām.

Ceļš uz mājām ar riteni pie rokas no S-bāņa jau pavisam tumsā, jo autobusā ar riteni braukt nedrīkst. Toties kārtīgi izpētu apkārtni. Pa ceļam 2011. gada labākā kebaba vieta, loka šaušanas poligons ar Robina Huda stila priekšmetiem, kā arī ēka, ko sākotnēji noturu par Sinhrono... varbūt peldētāju apmācību centru. Wikipēdījā sameklēju atbildi - šajā ēkā notiek visu Vācijā nokļuvušo Holivudas filmu sinhronā tulkošana uz vācu valodu!!!

Šī ēka vainīga pie tā, ka Vācijā filmas kinoteātros angliski gandrīz neiespējami atrast.

 Mājās sākas dienas jautrākā daļa. Sekojot vēl Latvijā dotajam Vinetas padomam, meklēju Youtube video klipu ar pamācību, kā nomainīt ritenim kameru.

Kāpēc neviens neteica, ka visgrūtākais darbs ir saprast, kā to riteni vispār var noņemt???

 Un otrs grūtākais darbs - dabūt nost ārējo apvalciņu bez sajēgas, no kā riepa vispār sastāv. To gan Žeņa laikam man bija jau mājās izstāstījis, tikai reverso situāciju - apvalka dabūšanu virsū, kas vairs nav tik sarežģīta, ja neesi ar skrūvgriezni sākumā noplēsis metāla lociņa iekšpusē esošo gumiju. (nē, es nenoplēsu, bet sākumā nesapratu, kas tā tāda ir un gribēju pacelt uz augšu)

Man šķiet, ka mehāniķiem netīrā darba dēļ arī būtu jāstrādā apakšveļā, lai drēbes nekļūtu neizmazgājamas.

Atalgojumam par veiksmīgo kameras maiņu - Vācijas jaunatklājums, ļoti garšīgais ābolu vīns.

Piektdiena. Kā par brīnumu nekur nav jāsteidzas. Šobrīd jūtos kā netipisks Erasmus students, kuram piektdienā nav nekādas ballītes. Pazīstu savus valodu kursa biedrus, bet pašai uzbāzties ar pasākumu pilsētā, kurā nezinu, kur var aiziet, šķiet dīvaini. Un es jau arī esmu latviete, turklāt ļoti kautrīga (esmu gan). Vakarā būtu iespējams kojās apmeklēt bāru, kurš ir vaļā tikai otrdienāš un piektdienās, taču, tā kā nevienu šeit kojās nepazīstu, tad viena turp iet kaut kā nevaru saņemties. Tāpēc mājup pēc skolas nesteidzos un izpētu universitātes apkārtni.

Izrādās, ka ne visas universitātes ēkas ir jaunceltnes.

Pašā Dālemā ir arī vecas mājas apgleznotu pildrežģu tehnikā.

 

Krievijas produkti veikalā ieguvuši Internacionālu nosaukumu.

Vēlēšanas tuvojas.

Manā rožainajā Augusta dārzā, caur kuru katru dienu braucu uz skolu, ir arī romantisks akmens soliņš.

Un nedaudz tālāk - Viduslaiku izskata tirgus laukums, kurā gan nevienu tirgojamies neesmu redzējusi. Nu varbūt vienīgi simboliski.