Olīves un vīns: Septembra 2. nedēļa - Burgeramt, velo mehāniķis, Dālema

Nākošajā rītā pēc neveiksmīgās dienas ar tukšo riteņa riepu, ceļos jau 6:30, lai paspētu 7:30 iziet ārā un pārliecināties, vai vakardienas atrisinājums ir ilgtspējīgs. Ja nav, lai atliek laiks 1h 10min uz universitāti doties kājām.

Izeju, drebošu roku taustu riepu... IR! Cieta! Varu iet atpakaļ istabā pamācīties vācu valodas nodarbībai, izpildīt mājasdarbus (kas, protams, nenotiek). Tā vietā laiks pazūd un uz skolu atkal jāsteidzas.

Un šādi visu turpmāko nedēļu... Agrie rīti pavisam noteikti nav priekš manis :(

Otrdiena. Ir darbi, kas vēl jāizdara saistībā ar uzturēšanos Vācijā, piemēram, jāapciemo "Burgeramt", lai arī kas tas nebūtu. Zinu vien to, ka tas minēts manā e-pastā, ko saņēmu no kojām, un tam ir kaut kāda saistība ar dzīvesvietas reģistrēšanu. Tā jau varētu nelikties ne zinis, jo esam Šengenas zonā un neviens pēc atļautajiem 3 mēnešiem nepārbaudīs, lai izbraucu uz pāris dienām no Vācijas, bet 50 eiro, ko Berlīnes valdība man grasās piešķirt, iespējams saņemt vien tad, ja dabūts paraksts uz pieteikuma anketas. Atrodoties visur, arī Lankvicā, bet, darba laika dēļ un valodas kursu izklaidējošo pēc nodarbību aktivitāšu dēļ, tieku tikai pāris dienās.

Izrādās, ka ceļš jau atkal ir skaista aleja. Vāciešiem jau vispār tās alejas mīļas.

Burgeramt māja izskatās draudīga. Sākumā pat nesaprotu, kā lai tiek iekšā. Un iekšā izskatās kā PSRS laiku policijas ēkā vai slimnīcā pie Strēlnieku laukuma. Uz durvīm zīmīte vāciski, ka jāprasa sargam kaut kas. Meklēju somā vārdnīcu, lai izdomātu, ko prasīt, bet es jau pat nezinu, ko man vajag. Tad pamanu, ka zīmīte tomēr neattiecas uz tikšanu iekšā, jo tam domātas citas durvis. Nu labi, tieku tālāk par sarga priekštelpu. Tad jau seko norādes ar bultiņām, kur ir "Burgeramt". Sekoju, nonāku telpā, kur rakstīts, ka obligāti jādabuj kārtas numurs. Eju pie reģistrācijas galdiņa un angliski (jo man pat latviski nav skaidrs, ko īsti gribu šajā iestādē, kur nu vēl vāciski) saku, ka esmu Erasmus studente un man vajag reģistrēties. Darbiniece kaut ko ļoti nelaipni un neapmierināti noburkšķ. Izklausās pēc - vai jums ir foto. Foto tiešām kaut kur ir bijušas vajadzīgas un man šķiet, ka arī šeit, tāpēc esmu paņēmusi līdzi savas milzum daudzo pases foto lapu. Atbildu, ka ir un sāku meklēt. Tikmēr darbiniece sāk izprašņāt nākošo meiteni. Kad beidzas viņu saruna - dodu fotogrāfijas reģistrātorei, par ko viņa izsmejoši tik nosaka - ko tad es ar tām darīšu. Un tagad prasa, vai man ir kaut kāda forma aizpildīta internetā, rāda lapu. Saku, ka nav, un prasu, vai varu to aizpildīt tagad. Sieviete tā ļoti neapmierināti apjautājas - vai tad es esmu šodien plānojusi to visu reģistrāciju? Atbildu, ka jā. Viņa - bet šodien ir tikai 2 darbinieces un ļooooooti gara rinda. Atbildu, ka tāpat mēģināšu. Kā atbilde seko neapmierināta noņurdēšana, taču tieku pie kārtas numura un aizpildāmās anketas.

Dodos uz blakus telpu novērtēt situāciju. Izskatās, ka man priekšā ir kādi 7 cilvēki, spriežot pēc kārtas numuriem. Apsēžos pie galda, lai pildītu formu.

Kāds gan varētu būt mans "mākslinieka vārds"?

Un sākas pats jautrākais. Es pat nesaprotu, kur prasa manu vārdu, kur uzvārdu! Un vispār vāciešiem ar tiem vārdiem ir tik dīvaini - pastāv kādi 4 veidi, kādu vārdu Tev prasa. Būtu rakstīts "Familiename", es zinātu, ka jāraksta uzvārds, bet te - Vorname, Nachname. Kā gan es varu uzminēt, kas viņiem skaitās priekšvārds un kas - pēcvārds. Labi, ka līdzi vārdnīca. Meklēju vismaz kaut kādus pieturas punktus, jo daži jautajumi tik gari, kur būtiska katra nianse, piemēram, vai dzīvojat īpašumā kopā ar citiem iedzīvotājiem, kas tur ir deklarēti un turpināsiet to darīt arī turpmāk. ??? Es pat latviski nesaprastu, ko īsti man prasa. Panikā skatos, kā "šodien ir mīīīīīīlzīga rinda" numuriņu izskatā rūk arvien ātrāk. Un es pat neesmu vēl pusē! Nelaipnā sieviete teikusi, ka viss jāaizpilda, bet iet pie viņas vēl prasīt kaut ko par tabulu, nu galīgi negribas. Kā par laimi pēdējā numuriņa gaidīšanas laikā izpētu, ka daļa tabulas datu man nav jāpilda, piemēram, par manu vīru un bērniem. Interesanti gan, ka nereliģiozajiem vāciešiem tomēr interesē, kāda man ir reliģiskā piederība, turklāt pie izvēles variantiem iespējama tikai - katoļticība vai luterisms.

Nu tā, viss. Mana kārta pienākusi jau pēc apmēram 30min. Ceru, ka ar pusizpildītu anketu prom nedzīs. Ieeju vajadzīgajā telpā un dodu savus dokumentus. Šeit jau sagaida draudzīgāk un arī prom nedzen. Uzprasa, vai esmu pirmo reizi Berlīnē. Tik beigās, kad, dabujusi vajadzīgo lapu ar pierakstu, saku, ka man vajag parakstu arī uz universitātes lapas (kas paredz studenta vienreizējo pabalstu 50 eiro), iereidne tā nicīgi nosaka - ak, tad naudu tomēr gribas, ja? Pff. Nu jā, sajūtos kā viesstrādnieks. :(

Trešdiena. Atkal ar agro celšanos, bet riepa joprojām uzvedas labi. Šodien valodas kursos apspriežam stereotipus par vāciešiem. Piedāvāts audio ieraksts, kurā citu tautību pārstāvji, atkarībā no tautības, vai nu piekrīt, vai arī ir pret to, ka vācieši ir: punktuāli (būšana vienmēr laikā un visa kārtošana), draudzīgi, čakli, ātri. Dienvidnieki, protams, stāsta, ka vācieši ir čakli, viņiem visu vajag laikā un ātri, taču nav draudzīgi, īpaši "Burgeramt" (kam es ar sajūsmu piekrītoši māju ar galvu), japāņi uzskata, ka vācieši ir draudzīgi, bet slinki (jo darba diena ir atļauta tikai 7.5 h), viņiem dzīve rit ļoti lēni (pretstatā Ķīnai, kur jāstrādā 14h un visu laiku jāskrien), taču ir sakārtota. Amerikāņi vāciešus uzskata par nedraudzīgiem, slinkiem (jo veikali nav vaļā 24/7), bet punktuāliem. Mans personīgais latvietes steriotipu novērojums:

1) punktuāli - šis šķiet, kā mīts, ko pašiem vāciešiem patīk uzturēt. Nu īpaši nevaru atcerēties pasākumu, kas ir sācies laikā. Toties atgādināt to, ka "lūdzu, esiet precīzi laikā", vāciešiem patīk nu ļoti;

2) draudzīgi - veikalos pie kasēm vietējie ar pārdevējiem sarunājas nu ļoti draudzīgi un vēl apspriež viskaut ko, arī bieži vien tāpat uz ielas, taču daudz biežāk ievēroju to, ka vāciešiem ļoti patīk kaut ko uzburkšķēt, ja nenotiek pēc viņu prāta, pamācīt nolamājot, vispār diezgan līdzīgi latviešu viszinošajām tantiņām, laikam jau tā ietekme mūsu tautā palikusi;

3) čakli - nepiekrītu, pat ielas viņiem netiek tīrītas sazin cik ilgi, vecās lapas tik kādu reizi tiek pārpūstas no vienas puses uz otru ar speciālo pūtēju, bet parki ir diezgan netīrīgi. Protams, arī veikali nestrādā svētdienā;

4) ātri - manam dzīves tempam šķiet, ka vācieši ir diezgan lēnīgi. Veikalos apkalpojot īpaši nesteidzas, salūzušu internetu var sākt labot pēc pāris dienām, uz e-pastiem arī nesteidzas atbildēt.

Steriotipu nodarbībā jāuzzīmē arī savas valsts pārstāvji. Plikais cālis vēlāk dabuja vīriešu tautas tērpu.


Braucot mājās ponija dēļ atkārtoti pievēršu uzmanību uzrakstam uz akmens, kas tik ļoti atgādina mūsu Bastejkalna piemiņas akmeņus. Mājās izpētu, ka tas veidots inženiera piemiņai, kas cīnījies pret nacismu.

Ceturtdiena. Ar nepacietību gaidu pirmo mākslas muzeja apmeklējumu. Esmu izdomājusi, ka jābrauc kopā ar pārējiem U-bānī ar velo, taču atbildīgā pasniedzēja mani samulsina. Kad saku, ka esmu ar riteni un satikšu viņus bāņa stacijā, viņa atbild - labi, ja esi galā agrāk par mums, gaidi iekšā. Hmm, vai tiešām no mūsu Ziemeļrietum Berlīnes daļas, kur atrodas universitāte, līdz centra mākslas galerijai ir tik tuvu, ka es ar riteni varētu būt ātrāk kā pārējie ar metro? Nolemju riskēt. Un arī sanāk... riskēt.

Universitātē esmu ar google maps palīdzību atradusi telefonā maršrutu, jo skatīšanās papīra kartē braucot pa ielas braucamo daļu un otrā rokā cenšoties atvērt vajadzīgo sadaļu, ir ne vien diezgan riskanta, bet arī lēna. Tā kā man telefonā internets ir tikai skolā (jo Vācijā bezmaksas wi-fi uz ielas kā tāds nepastāv), tad cenšos google maps netīšām neaizvērt, taču - piezvana tētis un, lai gan zvanam neatbildu, atceļot to, pazūd arī karte! Un man jau nemaz nav tik daudz laika!!! Steidzami cenšos sameklēt turpmāko ceļu pati. Iet lēnu. Palikušas 5 min, esmu pie Tier Garten parka līdz pēkšņi, steigā braucot pāri gājēju pārejai, nolecot no tā jau mazās apmalītes, atskan biedējoša skaņa - tššš... Nē, nu, protams, ka mana velo riepa atkal ir pavisam tukša! Piestāju pie soliņa un izvelku savu rokas pumpi, kas man tagad katru dienu līdzi somā. Kā par brīnumu darbojas. Var piepumpēt. Līdz pēkšņi atkal kaut kas notiek un riepa ir tukša. Un šoreiz pat nelīdz pumpēšana. Minūtes turpina steigties, esmu par vēlu. 5 min velo brauciena attālums jau pat vairs nelīdzetu. Ņemu nodevīgo draugu aiz ragiem un skumīgi stumjos uz tuvāko metro staciju, kas nemaz nav tuvu.

Ritenis pie Tier Gartena ("dārza")- parks, kurā pēc 2. Pasaules kara audzēja kartupeļus izdzīvošanai. Šobrīd izskatās brīžiem pēc nekopta aizauguša biezokņa, taču vietām arī ir tīri jauks.

Pavisam netālu aiz žoga pie Korejas vēstniecības ieraugu lāci.

Jauki "iedrukāts" nosaukums. Cerams, ka viņi tiltus bieži nepārdēvē.

Pēkšņi ieraugu redzētu skatu. Pirms ~4 gadiem, kad biju Berlīnē ar lētajām Ryanair biļetēm pa 2 Ls un nokavēju atpakaļceļa lidmašīnu. Šī bija tā vieta, kur panikā tika zvanīts Jūlijai un prasīts, vai internetā nevar dabūt kādu lētu biļeti atpakaļceļam. Atbilde sākotnēji iztērēto 1 Ls vietā nu jau svārstījās ap 170-230 Ls. Beigās ar Balodi sazvanījām manu tēti un ar pieredzējušo tūrisma biznesa milžu padomu, devāmies meklēt autoostu, lai par ~70 eiro tiktu mājās ar autobusu.

Vieta? Berlīnes Zoo dārza reptiļu nodaļa!

Mans velo iejūtas haizivs lomā starp akvārija zivīm, kas redzamas no ielas.

Skaistie Zoo dārza ieejas vārti.

Nē, viņi nelabo asfaltu, tā ir strūklaka.

Strūklaka uz kāpnēm?

Un tad pēkšņi sākas lāču uzbrukums. Viņi ir visur!!!

Lāču projekts Berlīnē sācies 2001. gadā, kad, sekojot Ņujorkas un Frankfurtes paraugam ar govīm, divi Berlīnes mākslinieki izdomā, ka Berlīnē jāuzstāda lāči, kā pilsētas heraldiskā (ģērboņa) simbola atveids.Kopā ir bijuši vairāk kā 350 lāču, kurus es arī atceros no sava pirmā Berlīnes apmeklējuma kādā 2003. gadā. Nezinu precīzi kad, taču pamazām visi lāči tika pārdoti izsolē, kuras nauda ziedota bērnu organizācijām. Šobrīd lāčus var redzēt tikai pie vēstniecībām, viesnīcām un citiem uzņēmumiem, kas tos iegādājušies.

Nākošai nedēļai uzdots fotografēt uzrakstus vāciski. Šis gan nav vāciski, bet es iejūtos.

Gandrīz mūsu Hotel Rīdzene.

Noteikti neesmu rakstījusi, ka veikalos jau ir Ziemassvētku rotājumi un dāvanas - SEPTEMBRĪ!!! Lūk Tev laicīgie vācieši. Bet šis, šķiet, ir patstāvīgais Ziemassvētku veikals arī vasarā.

Tā pati fizika, kas gaisā sēdošajam vīram Losandželosā.

Nolemju atcerēties veikalu ielu pēc milzu adatas, kas baksta debesis.

Iepirkšanās sapņa piepildījums vecmāmiņām, kas neredz cenu.

Ja vien mūsu "Drogās" varētu šādi nopirkt kontaktlēcas.

Izvēle plaša ne tikai lēcām.

Ceļš uz mājām ar riteni pie rokas no S-bāņa jau pavisam tumsā, jo autobusā ar riteni braukt nedrīkst. Toties kārtīgi izpētu apkārtni. Pa ceļam 2011. gada labākā kebaba vieta, loka šaušanas poligons ar Robina Huda stila priekšmetiem, kā arī ēka, ko sākotnēji noturu par Sinhrono... varbūt peldētāju apmācību centru. Wikipēdījā sameklēju atbildi - šajā ēkā notiek visu Vācijā nokļuvušo Holivudas filmu sinhronā tulkošana uz vācu valodu!!!

Šī ēka vainīga pie tā, ka Vācijā filmas kinoteātros angliski gandrīz neiespējami atrast.

Mājās sākas dienas jautrākā daļa. Sekojot vēl Latvijā dotajam Vinetas padomam, meklēju Youtube video klipu ar pamācību, kā nomainīt ritenim kameru.

Kāpēc neviens neteica, ka visgrūtākais darbs ir saprast, kā to riteni vispār var noņemt???

Un otrs grūtākais darbs - dabūt nost ārējo apvalciņu bez sajēgas, no kā riepa vispār sastāv. To gan Žeņa laikam man bija jau mājās izstāstījis, tikai reverso situāciju - apvalka dabūšanu virsū, kas vairs nav tik sarežģīta, ja neesi ar skrūvgriezni sākumā noplēsis metāla lociņa iekšpusē esošo gumiju. (nē, es nenoplēsu, bet sākumā nesapratu, kas tā tāda ir un gribēju pacelt uz augšu)

Man šķiet, ka mehāniķiem netīrā darba dēļ arī būtu jāstrādā apakšveļā, lai drēbes nekļūtu neizmazgājamas.

Atalgojumam par veiksmīgo kameras maiņu - Vācijas jaunatklājums, ļoti garšīgais ābolu vīns.

Piektdiena. Kā par brīnumu nekur nav jāsteidzas. Šobrīd jūtos kā netipisks Erasmus students, kuram piektdienā nav nekādas ballītes. Pazīstu savus valodu kursa biedrus, bet pašai uzbāzties ar pasākumu pilsētā, kurā nezinu, kur var aiziet, šķiet dīvaini. Un es jau arī esmu latviete, turklāt ļoti kautrīga (esmu gan). Vakarā būtu iespējams kojās apmeklēt bāru, kurš ir vaļā tikai otrdienāš un piektdienās, taču, tā kā nevienu šeit kojās nepazīstu, tad viena turp iet kaut kā nevaru saņemties. Tāpēc mājup pēc skolas nesteidzos un izpētu universitātes apkārtni.