Google man ļauj izvēlēties atkal jaunu maršrutu. Šoreiz ar riteni braucu garam Teplehõfas lidostai, kurā Berlīnes blokādes gados (1948.=1949.) nolaidās ASV lidmašīnas ar "rozīņu bumbvedējiem" - lidmašīnām, kas aizbarikādētajai pilsētas daļai piegādāja preces iztikai no 3 citām vācijas pilsētam. Šodien gan bijusī lidosta vairs nefunkcionē (atceros, ka vēl 2008 (?) gadā lidmašīnas šeit lidoja) un to kā skrituļslidu poligonu u.c. sporta rīku stadionu izmanto Berlīnes iedzīvotāji. Braucu garām un redzu daudz pūķu.
Gandrīz pa taisnu ceļu braucot, var nokļūt līdz parkam, kuram cauri izbraucot jau būšu norunātajā vietā pie Kotbuser Tor stacijas. Arī parkā pilns ar atpūtniekiem šūpuļtīklos.
Kā arī aktīvakiem kaut kāda pasākuma vērotājiem. Kad rūpīgāk ieskatās, var saprast, ka notiek tāds kā glābēju festivāls, kurā katra komanda demonstrē, ko māk.
Ugunsdzēsēju kuģītis pat izskatās mīlīgi. Daudz gan laika uzkavēties man nav, jo, protams, ka nedaudz tā kā kavēju.
Vēl pa ceļam dīvains piemineklis, bet nu tādu laikam Berlīnē netrūkst. Atliek vien vēlāk noskaidrot, kam par godu.
Kā arī tuvojošos vēlēšanu plakāts ar lāci (Berlīnes simbols), kurš sarauj uz pusēm kāškrustu. Nazi (nacisti) Berlīnē un laikam jau visā Vācījā ir diezgan liela problēma. Niklass vienā no stundām Ganimam stāsta par savu pieredzi sabiedriskajā transportā, kad kāds vīrietis U-bānī pēkšņi uzbrucis citam vīrietim un sācis viņu žņaugt, bļaujot, ka viņš ir ebrejs. Pārējie braucēji barā uzbrukuši "nazi" un viņu neitralizējuši. Ganims nebrīnās, tik nosaka - labi, ka pārējie apturēja, jo nesen ir bijis gadījums, kad kādu ebreju nospārdīja līdz nāvei un neviens neesot apturējis spārdītāju. Prasījām Niklasam, kā "nazi" atpazima ebreju. To gan viņš nevarēja pateikt - iespējams pēc deguna.
Bet nu beigās galā esmu laicīgi un vienlaicīgi ar Amēliju. Pārējie gan kaut kur kavējas, bet beigās, pie citas S-bāņa izejas, atrodam arī viņus. Nopriecājos, ka arī Niklasam līdzi ritenis. Tad jau es nejutīšos viena nemobila :) Viņam arī līdzi plāns, kā jāiet. Arī Amēlija gatavojusies. Beigās tikai sekojam tiem, kam bijis laiks visu izpētīt.
Kroicberga izceļas ar dažādajām kafejnīcām, kura gandrīz katra ir izgreznota ar grafitī.
Kā arī daudzajām turku ēstuvēm, veikaliem, pašiem turkiem.
Maršrutā īsti nav, bet nonākam Engle Becke dārzā.
Parks it kā skaists, tikai visu laiku tāds netīrības iespaids, nesakoptības dēļ. Amēlija ar Hadrienu runā par Briseli (jo Hadriens ir no Beļģijas), ka tur ir nedrošāks kā Berlīnē, man gribas piebilst, ka arī netīrāks.
Runādami nonākam līdz baznīcai parka galā, kur no baznīcas pēkšņi iznākušais mācītājs vai darbinieks, mūs aicina uz grilla pasākumu ar mūziķiem dārzā pēc 30 min. Brīdi apspriežam savā starpā, vai gaidīsim 30 min, līdz Amēlija uzstāj, ka ejam vienkārši iekšā. Izrādās, ka baznīcai nav jumta (droši vien sagrauts kara gados).
Bet dārzā ierīkoti galdiņi sēdēšanai, kā arī darbnīcas, kurās dažādi meistari rāda prasmes.
Es jau labprāt uzkavētos uz grillu un mūziku, bet pārējie nolemj, ka jādodas tālāk.
Ejam pa neizteiksmīgam ielām, līdz kādas galā iegriežamies tādā kā starpielu zaļā apļa vidū, kurā pēkšņi paveras skats uz mazdārziņiem.
Vai vienkārši ļoti daudz augu stādiņiem, kurus apkalpo dažādas saimniecībā vairs nederīgas mantas.
Netālāk arī galdiņi tādā kā bambusa koku parciņā (protams, ka koki nav bambusa, tikai izskatās).
Tepat arī kafejnīca un veikals.
Gar malām visādi norobežoti mazāki dārziņi. Netālu izkārts uzraksts, ka šis ir
"Prinzesin Garden" - Princeses dārzs.
Kāds laista augus un ir sajūta kā filmā "Pludmale" vai vismaz Havaju salu darba nometnē.
Beigās nonākam tur, kur es jau šodien biju - parkā pie kanāla.
Tagad glābēju demonstrējumus aizstājusi skatuve ar glābējiem - bītbokseriem.
Brīdi vērojam uzstāšanos. (Pa kreisi Hadriens no Beļģijas, pa vidu - Yume no Japānas, pa labi - Amēlija no Dānijas).
Kāds ierosina ieēst. Šāds plāna punkts paredzēts arī mūsu uzdevuma lapā, tāpēc nolemjam paņemt pa nacionālājam Vācu ēdienam - bratwurst (ceptai desiņai).
Yumei gan laikam Eiropiešu ēdieni ne visai, un viņa tiek pie ābolkūkas.
Pēc tālāka gājiena nolemjam, ka gandrīz viss jau iziets (nu dāņu izprantē, jo es jau būtu apstaigājusi visus lapā minētos objektus, kā arī rūpīgi visu fotografējusi un fiksējusi, nevis tikai gājusi pļāpājot). Sadalam pienākumus, kas par ko rakstīs. Beigās dāņi ierosina braukt uz Treptower parku, kur esot citi valodu kursu studenti.
Uz atvadām vēl pāris turku sieviešu tradicionālajos lakatos.
Uzsākam ceļu uz parku. Diezgan pārsteigta secinu, ka Niklass nolēmis vest Amēliju uz bagažnieka kā bērnībā. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka viņš to dara uz ielas braucamās daļas, nevis uz ietves.
Šādi izbraucam arī cauri pēkšņi ne no kurienes radušamies krāmu tirdziņam. Nolemju, ka šeit jāatgriežas kādā dienā.
Pēc pieturas veikalā, vēl pārsteidzošāk šķiet tas, ka tagad jau pie stūres un pedāļiem ir Amēlija, kas mierīgi brauc pa ielu ar Niklasu uz bagažnieka, kas vienā rokā balansē palielo maisu ar daudzajiem aliņiem.
Braucam, braucam, dažādas mazas ieliņas un pēkšņi - milzu aleja ar kokiem!
Un vēl vairāk kokiem. Gandrīz kā Sanset bulvāris Losandželosā, tikai šeit gandrīz vai bērzi.
Vienā pusē milzu gatvei parks, kurā pie strūklakas uz zemes sēž puse redzētu un puse neredzētu seju. Sapazīstamies, noskaidrojam vēlreiz vārdus tiem, ko jau pazīstam. Un Niklass ierosina, ka grib redzēt PSRS laiku memoriālu, kas esot tepat.
Izrādās, ka ir arī tepat - otrā pusē milzu gatvei un parkam.
Pie laukuma uzrodas vēl vairāk cilvēku. Iepazīstos ar meiteni no Beļģijas, kurai ir milzīgi dredaini mati, un kurai arī patīk visu fotografēt. Kad apspriežam to, kur viņa dzīvo, izrādās, ka esam kaimiņienes! Un man šķita, ka manās kojās nedzīvo neviens no Erasmus.
Kanādiete (kas izskatās pēc ķīnietes) ievieš jaunu vārdu mūsu angļu valodā - "perching" (ir tas, kas redzams fotogrāfijā)
Kanādiete (kas izskatās pēc ķīnietes) ievieš jaunu vārdu mūsu angļu valodā - "perching" (ir tas, kas redzams fotogrāfijā)
Milzu parka galā liela padomju karavīra statuja (Leslija vai kāda cita meitene stāsta, ka esot 30m augsta, tikai nav skaidrs no kuras vietas mērot), kas tur rokā bērnu, bet ar otru roku, kurā zobens, sašķaida kāškrustu (šis motīvs šodien jau otrreiz).
Iekšā piemineklī tāds kā mazs altārītis ar altargleznu (vismaz tādu atgādina).
Un krusta vietā pie griestiem 5 staru zvaigzne.
Teritorija milzīga.
Pēc visa aplūkotā jau tuvojas vakars. Uz rītu vēl jāsagatavo stāstījums, tāpēc diezgan laicīgi dodamies pa mājām.
Bet es kartē atrodu, kur tagad atrodos un meklēju sev tuvākos ceļus ar riteni. Braucu, braucu, līdz iebraucu Pļavniekos ar dārziņiem.
Un tālāk Ņūkolnē (Jaunā Ķelne, kas agrāk bijusi atsevišķi no Berlīnes, bet tālā senatnē apvienojusies vienā pilsētā). Viss rajons izskatās tā nedaudz citādāk. Kā citā valstī.
Austrum-berlīniešu izpratne par vārtiņu mākslu.
Gandrīz muižiņa.
Atkal jau dārziņu rajons ar milzu rožu pieminekļiem (?)
Izrādās, ka man tuvākajā koju apkārtē ir ne tikai aitas, bet arī zirgi.
Kā arī beidzot nofotografēju dīvaino būvi pie kojām, kas līdz šim man bija atgādinājusi dīvainu stadionu, kurā izvietotas lampas, labākai redzamībai. Taču no rīta, šķirstot "Māksla un arhitektūŗa Berlīnē", esmu izlasījusi, ka tie ir vecie gāzes rezervuāri, kas palikuši kā tehniskie pieminekļi. Tā arī netieku gudra, kur tur gāze tajā aplī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru