Viss pa gaisu, nonāku pie ārdurvīm, bet tur - līst. Nu nav jau tā, ka es neredzēju pa logu. Izeju ārā, mirkli padomāju, secinu, ka plēvi somā iemetu, bet pati soma ar datoru, kurā paredzēts visai grupai pabeigt prezentāciju, ir auduma, tātad samirks. Skrienu atpakaļ, meklēju lielu maisu, kurā lien soma. Protams, vienīgajā lielajā "Elvi" maisā esmu iekārtojusi šķirojamo miskasti papīram (dīvaini, ka ārā šķirojamie konteineri vāciešiem ir, bet kojās virtuvē tikai 1 miskaste). Izmetu papīrus, skrienu laukā vēlreiz. Laiks no 15 min sarucis uz mazāk (līdz skolai ir ~25min). Ātri sapakoju somu, uzvelku plēvi, atslēdzu riteni un minos ātrā tempā prom no kojām.
Pie pirmā krustojuma pat īsti neko nenojaušu, jo cīnos ar lietu, kas sitas sejā un plēves kapuci, kas braukšanas ātruma dēļ krīt nost no galvas. Mēģinu kapuci pavilkt vairāk uz priekšu un turēt ar zobiem, jo rokas uz stūres. Nesanāk. Nu labi, lai salīst galva. Tikai nākošajā krustojumā saprotu, ka kaut kas nav kārtībā arī ar riteni. Braucas tā grūti, skaņa dīvaina. Šķiet, ka vakardienas akmens, kas kaut kur ceļā bija smagi patrāpījies pakaļējam ritenim, ir tomēr kaut ko nodarījis. Turklāt vakar pēc atbraukšanas, pakaļējā riepa bija vieglāk saspiežama kā parasti. Steigā nolecu no riteņa un secinu, ka, jā, gandrīz mīksta. Bet laika nav. Ar sabiedrisko transportu man zināmajā maršrutā ir 1h 20min, man nezināmajā autobusu maršrutā it kā 40min, bet interneta pa ceļam nav, lai apskatītos autobusus. Ar riteni autobusā braukt nevar.
Nolemju ceļu turpināt, cenšoties svaru pārnest uz priekšu. Uz sēdekļa nesēžu, tur jau tāpat mana smagā soma, braucu stāvus. Sākumā tā nekas. Bet ilgi nav jāgaida, kādi 100m, kad kājas nogurst. Ceļš ir nedaudz augšup, lietus traucē braukt, pustukšā riepa vēl vairāk. Cīnos līdz nākošajam krustojumam. Domās cenšos atcerēties, kur esmu redzējusi velo veikalu, kurā noteikti ir gaisa pumpis riepām (veikals pats droši vien būtu ciet, bet pumpis parasti ir ārā). Izdomāju, ka netālu no universitātes, bet tur jau vēl jātiek.
Pie tiltiņa pāri upei, kas ir 1/3 ceļa, salūztu. It tik grūti, lietus līst, auksti, slapji. Bet cerība, ka paspēšu pirms lekcijas vēl saglabājas. Tieku līdz otrajam parkam, kur lietus dēļ grants/smilšu celiņš pludo, pagaist arī cerība nonākt galā pirms lekcijas. Tieši šodien esmu nolēmusi nevilkt bikses, bet gan pieguļošos ne jau minisvārkus, bet svārkus, kas mēdz uzrauties uz augšu kā mini. Zeķes lietū samirkušas, kājās nav crocs, bet gan laiviņas, kas pamatīgi žļurkst, jo pa applūdušo smilšu celiņu ar tukšu riepu nav iespējams pabraukt, ielecu milzu dubļu peļķē un stumju riteni pie sāna (šajā brīdī arī nodomāju, ka Latvijā, pēdējā mirklī auto neieliktie gumijnieki, bija pamatīga kļūda). Apskatos pulkstenī, ka ir kādas 20-25 min. Kājām ejot noteikti būtu kādas 35-40min.
Cīnos līdz spēku izsīkumam, brīdi pastumju, kur bruģis, vai apmales, tad neizturu, pabraucu. Kad ir bez 15min lekcija, ar riteni pie rokas skrienot cenšos nosūtīt ziņu Amēlijai, ka man riepa tukša, lai mani negaida. Nesaprotu, rakstīt vāciski vai angliski, lietū smārtfõns neļauj trāpīt pareizajiem burtiem, beigās nosūtu (to secinu pēcpusdienā): "I`m late, my brokes in the middle of way". Nezinu, vai pati saprastu pusizlaisto, nepareizo tekstu.
Manā izdomātajā rajonā pie universitātes NAV velo veikala. Ieraugu auto servisu. Ievedu riteni pagalmā, prasu "luft pumpe" (protams, ka neesmu pārliecināta par vairākumu vārdu, ko saku jebkurā veikalā vāciski), bet servisa vīrieši pēc otrreizējas atkārtošanas tik nosaka, ka nav, jo šeit ir tikai priekš auto. Man jau neticās, bet jāpievar pēdējie metri līdz skolai. Saslēdzu riteni, skrienu pie durvīm, izdomāju, ka jānovelk pilnīgi slapjā plēve, rauju nost rokassomu un pēkšņi viss izbirst virs ūdens notekrestēm. Šokā cenšos savākt telefonu pa detaļām un atslēgas, pirms tās iekritušas šaurajās spraugās. It kā viss. (nākošajā rītā gan atklājas, ka šis tas pazaudēts)
Ieskrienu klasē, it kā sākusies lekcija, it kā nē. Pasniedzējs kaut ko dala. Apsēžos pie manas grupas galda, pārējie līdzjūtīgi noelšas, jo izskatos kā tikko no dušas. Bez kapuces, plēvei raujoties uz augšu, esmu gandrīz pilnībā slapja. Yume līdzjūtīgi prasa, vai man nevajag dvieli un dod savējo. Nosausinu matus un steigā veru vaļā datoru, lai parādītu, ka esmu iesākusi prezentāciju, par kuru tā īsti nevienojāmies, vai taisītim, vai tikai foto rādīsim. Atveru. Atkal visi noelšas, tikai šoreiz pārsteigumā - cik es esot "kūl" visu uztaisījusi, Yume kaut ko ieminas par MILZĪGO darbu (Prezentācijas virsraksts, 2 ielu nosaukumi un 5 foto urbāna izskata standartnoformējumā (???)), pie blakus galdiņa sēdošie atzinīgi māj ar galvu par "smalko" pieeju. Nu es nesaprotu. Vai tiešām ārzemēs tās prezentācijas neliek gatavot vēl biežāk kā Latvijā? Vai arī prasmes trūkums kaut ko ātri paveikt datorā? Beigās viss kārtībā. Noprezentējam. Patīk. Mājasdarbu "aizmirstu" nodot.
Brīvā pirmdiena bez izklaides pasākumiem turpinās kā pirmdiena, kurā jāatrod velo serviss un jānoskaidro, kas man jādara, vēlams latviski, saprotami un ar minimāliem līdzekļiem.
Googlē mēģinu atrast kādu hipsterdraudziņu, kurš zin visu par velo labošanu, bet atrodu Mārci, ko sāku izprašņāt par riepām, kamerām utt. Žeņa un Vineta pirms prombraukšanas uz manu lūgumu - parādīt, kā kamera jāmaina, atbildējuši ar "sameklē yõutubē". Izskatās, ka uz to arī iet. Mārcis iedrošina, ka gan jau man sanāks. Izrādās gan, ka vajag atslēgu, ar ko riepu noņemt. Aizsūtu foto no Kroicbergas velo veikala, kurā noskatījos, bet tā arī nenopirku 10 dažādu izmēru 6-stūra atslēgu pa 3,50 eiro. Jā, tā derot. Atliek vien nožēlot manu kārtējo neizlēmību. Ja ir kāda lieta, ko es labi pieprotu, tad tā ir izdevību neizmantošana un vēlākā nožēla. Tikmēr meklēju googlē "fahrrad service berlin dahlem", "luft pumpe berlin lankwitz". Nav. Galīgi nav nekas pa ceļam. Beigās Mārcis atrod.
Safotografēju visus punktus un dodos ceļā. Pie universitātes ārdurvīm, vēl pēdējo wi-fi ķerot, ar Mārča palīdzību cenšos saprast, kurš ir kameras izmērs. Turklāt secinu, ka neizskatās slikti - riepa laikam vesela un ritenis nav samīcīts (kaut kad sen esmu dzirdējusi, ka ar cauru riepu braukt nav labi). Turklāt man izklāstītajos 3 scenārijos "kas var būt salauzts", esmu apstājusies pie 1. - vienkāršākā.
Stumjos izlūkos. Pirmais veikals sasniegts. Ārā ir pumpis. Piespiežu galu pie ventiļa, pēkšņi visa riepa sāk burbuļot no ūdens, kas spraucas ārā pa spraugām. Nobīstos, bet riepa piepumpējas un nemaz neskan, ka laistu gaisu. Tomēr nolemju kameru nopirkt. Ieeju veikalā un samulstu. Tā arī nepaskatījos ārā, kā vāciski ir kamera. Saku, ka man vajag "kamera", kas šis nenostrādā, tad žestiem rādu, ka man vajag to, kas iekšā tajā, kas karājas pie veikala griestiem (riepas). Pārdevējs vaicā, vai "schlauch"? Nezinu, vai to, bet māju ar galvu. Viņš - vai tam ritenim, kas tur ārā pie vitrīnas loga nolikts? Es - "jā, tam". Viņš grib kaut ko teikt, bet es attopos, ka jāiedod izmērs, ko esmu norakstījusi. Iedodu. Viņš sāk meklēt un prasa, ar kādu ventili - "parasto, franču vai vēl kkādu." NU KĀ ES VARU ZINĀT??? Saku, ka parasto. Viņš iedod ~ 6,99 eiro. Atceros, ka vajag arī atslēgu. Skatos apkārt - IR, tieši kā Kroicbergā. Prasu, pa cik. Pa 7,99 eiro. Nu jā, uz pusi vairāk. Bet pieprasījums veido piedāvājumu. Tā kā pietiekoši daudz iespēju iegādāties visu velo labošanai esmu palaidusi garām, tad nolemju, ka atslēgu tāpat vajag un citi veikali var arī nebūt veikali. Nopērku šo pašu dārgo, lai sodītu sevi par neizlēmību. Taču esmu apņēmusies apmeklēt visus veikalus, ko google atradusi, lai zinātu tuvākās iespējas turpmāk. Turklāt izgājusi no veikala atceros, ka pumpi tā arī nenopirku.
Nākošie 2 veikali neeksistē. Vēl nākošajā ir lētie pumpji pa nezinu cik un super-vieglie, mazie, stiprināmie un visiem uzgaļiem, pa 17 eiro. Jau gandrīz izdomāju, ka jāpērk viens, bet labs, kad saprotu, ka skaidrā man tik daudz nemaz nav. Jo Swedbankas karte joprojām ir problēma veikalos. Nu neko. Turklāt joprojām vēl neesmu sarēķinājusi savu finansiālos līdzekļus 6 mēnešiem - cik aizies par īri un cik īsti mēnesī varu tērēt. Papildus noskaidroju,ka kamera šeit maksā 7,50 eiro, tātad par to pārmaksājusi neesmu. Tālāk seko veikals - uzpirkšanas/antikvariāta punkts. Ir kameras pa 7 eiro un pumpji. Lietoti par 7 eiro. Šeit gan nepērku. Pa 7 eiro sūdīgu pumpi var nopirkt arī nelietotu.
Beigās nokļūstu sava Lankvicas rajona mazā velo veikaliņā. Izskatās, ka viss uz pusi dārgāks kā Kroicbergā, taču mazie ķīnas pumpji pa 3,99 eiro. Saprotu, ka nav jau izvēles. Pēdējais veikals, pumpi vajag, turklāt šeit ir līdz šim vislētāk. Nav jau Kroicbergas 1-2 eiro, bet tomēr. Nopērku. Braucu mājās ar riteni, kuram izskatās, ka nekas vairs nekaiš (pa ceļam regulāri taustu riepu, kas saglabājas stingra), līdz pēkšņi ieraugu, pēc Barselonas brauciena, tā dēvēto "sūdu veikalu" jeb veikalu, kurā ir viss ļoti lēti, sākot no ķīniešu muguras kasāmās bambusā izveidotās rociņas uz kāta, līdz cirtainai mākslīgo matu šķipsnai koši oranža krāsā.
Nu ZINU, ka nevajag iet iekšā un sevi sāpināt. Nu ZINU. Bet es parasti izvēlos uzzināt, cik esmu pārmaksājusi un ko vēl var dabūt lētāk. Ieeju. Nu, protams. Veikala nosaukums "1 euro", tik arī viss maksā. 10 variantu 6-stūra atslēga, ķīniešu mazais pumpis, kuram vilkme izskatās labāka kā tam, ko nopirku, uzgriežņu atslēgu komplekts ar padsmit dažādām atslēgam, stieple utt. Nu VISS, ko es jebkad esmu Berlīnē nopirkusi dārgāk (pat ne Berlīne vien, arī mākslīgās skropstas karnevālam, ko pirku USA, šeit ir pa eiro). Veiklā mani pārņem neatvairāma pārliecība, ka jāizskata pilnīgi viss un jānopērk pilnīgi viss, ko var ievajadzēties. Pēdējā brīdi sevi atturu no visādiem nevajadzīgiem "50 dažādu skrūvīšu, papagaiļa pieturamo siksniņu, metāla kārbiņu pogām, garās zeļes līdz celim, 10 dažādu krāsu acu ēnas" pirkumiem, toties nopērku visu priekš velo - sirsniņveida aizmugures mirgojošo/atstarotājstikla lapmiņu (citas formas nebija), kameras ielāpu komplektu ar līmi, ielāpiem un smilšpapīru, kompakta naža izskata padsmit atslēgu komplektu, eļļu ķēdes ieeļļošanai, kā arī bezpirkstu cimdus līdz elkonim un ceļojumu piepūšamo spilvenu (kurš pēdējā laikā ceļojot ir uz izķeršanu).
Maksāju pie kases, gaidu čeku un pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. MAN NAV SOMAS AR DATORU!!! Pēkšņš adrenalīna kāpums, panikai kāpjot domāju, vai neesmu veikalā ko skatoties nolikusi smago nesamo uz zemes. Pārdevēja dod man čeku, bet es nesaprotu, ko darīt. Teikt, ka kko aizmirsu un atstāt visu viņai, lai aizskrietu pārlūkot veikalu? Tajā pašā laikā domāju par to, kurā veikalā vēl es somu liku uz zemes. Tā vietā - izeju laukā, lai paskatītos, vai neesmu somu ar datoru atstājusi uz riteņa. Un jā - tur nu viņa ir. Ielas malā, pie autobusa pieturas zīmes pieslēgtā riteņa bagāžniekā... Šodienai tā kā par daudz pārdzīvojumu, gribu ātrāk mājas un mieru.
Mājās apskatos pirkumus. Nu jā, pēdējā veikalā par visu samaksāju 6 eiro - mazāk kā pirmo nopirkto atslēgu. Mierinājumam - manējā ir smuki melna, labāk nostrādātām malām un ar uzrakstu "Made in England". Visas velo lietas salieku somā līdzi nēsāšanai. Kameru šodien nemainīšu, skatīšos, kā riepa uzvedīsies pēc nakts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru