6:00 No rīta visi "lounge" nodalījumi ar mīkstajiem zviļņiem pilni guļošu cilvēku. Sēžu uz zemes pie bērnu rotaļlaukuma, kas pirmajā mirklī atgādina ūdenspīpi. Pēc kāda laika atbrīvojas puse dīvāna, uz kurieni pārvācos.
8:00 Rīta kafija dara savu, nepieciešams tikt uz WC, bet negribas zaudēt vietu, tāpēc 2 nesvarīgākās somas (kurās nav ļoti dārgu lietu, visnesvarīgākā gan jau nosūtīta uz Zviedriju) atstāju uz dīvāna un abas reizes lūdzu pieskatīt blakus sēdētājiem (piemēram, lai apsardze nesavāc kā bīstamus objektus).
13:00 Telefonam no "sērfošanas" izbeidzas batereja. Kontaktu tuvumā nav + tālumā ir ar UK slēdzi, kuru uzlauzt man nezin kāpēc neizdodas. Nolemju mēģināt lādēt ar USB vadu no apmeklētājiem domātajiem Apple datoriem, kas netālu no dīvāna, somas atstājot un drošā attālumā novērojot. Drīz vien uz mana dīvāna noslēžas kāda sieviete, un pēc brīža uz mana mēteļa (nu labi, uzmetot manām mantām virsū) vēl viena. Sapīkusi vēroju "zaudēto" vietu un to, vai somas netiek aiztiktas. Pēc laika otrā sieviete nozūd. Kad atgriežos vietā un esmu gatava doties pusdienās, somas šķiet vieglāk aiztaisāmas, kaut gan pirms brīža darīju to ar grūtībām. Neko pazudušu gan nespēju konstatēt joprojām.
15:00 Ēdnīcā manā redzeslokā nosēžas vīrietis baltā halātkleitā, melnu, pagaru bārdu, sarkan-rūtainu klasisku arābu lakatu ap galvu, kas nostiprināts ar melnu auklu. Viņu pavada 3 sievietes melnās "burkās" (vaļā tikai šaura acu sprauga), maza meitene un bērns ratiņos. Cenšos uzminēt viņu attiecības - 3 sievas? Bagātai un stingras islamticības valstij nebūtu nekāds brīnums. Interesanti arī vērot, kā viņas tiek galā ar spageti, kuru ēšana bez noķēpāšanās, pat bez muti aizsedzoša lakata, reizēm ir māksla (vismaz man). Uz dakšiņas sagatavo kumosu, ar otru roku mutes lakatu paceļ uz augšu, un tad žigli cenšas visu dabūt mutē, lai vērotājs no malas pārāk ilgi neaplūkotu žilbinoši baltos zobus.
16:00 Blakus sēdošā pavecākā sieviete lakatā vaicā, cik pulkstens. Pēc kāda brīža pienāk un jautā, vai var paņemt manu lietoto pusdienu salveti. Apjūku, bet izrādās, ka viņa ar vīru izgāzuši Fantu uz galda. Izgāzts gan tik daudz, ka tāpat būtu jāiet pakaļ uz netālo leti pēc jaunām salvetēm, ko vīrs jau dara, bet atļauju paņemt arī manu.
16:30 Apsēžos pie ēdnīcas milzu stikla sienas, lai nofotografētu tāluma dūmakā saskatāmos pilsētas debeskrāpjus. Satrūkstos, kad pajauna (mana vecuma) meitene lakatā pieskaras pie pleca un vaicā, vai saprotu angliski. Nodomāju, ka rās par fotografēšanu (šurpceļā no Vācijas, lidmašīnā visiem piekodināja, ka fotografēt nedrīkst, bet tā kā visi to dara..), bet meitene rāda man telefonu, kurā rakstīts, ka viņas telefona atmiņa pilna, un prasa, ko tas nozīmē. Nu gandrīz tādiem pašiem vārdiem kā ekrānā, izskaidroju. Izskatās, ka viņa saprot angliski. Prasa, vai nezinu, kā kaut ko var izdzēst. Kādas 10 min rokos pa viņas fotogrāfijām pāris modeļus jaunākajā Samsungā, mēģinot atrast maģisko "delete", līdz, pēc līdzības rādot, kā to izdarīt savā, beidzot atrodas paņēmiens. Meitene priecīga, pie manis sēžot kko padzēš, un promejot līdz ar "paldies", nosauc par māsu.
17:00 Četri apsardzes vīrieši stāv plāniņa vidū ar spīguļiem apšūtu teātra somiņu rokās un nevar izlemt, vai drīkst taisīt vaļā, līdz viens ierosina izlaist caur rengenu, jo tad redzēšot, kas iekšā, arī neattaisot.
17:30 Ar Ginta palīdzību saprotu, kāpēc man neizdodas iegūt elektrību. Lidosta milzīga un piebāzta dārgām tegnoloģijām, dārgo brendu veikaliem, bet izskatās, ka viss te tā pēkšņi uzradies un daudz kas vēl nedarbojas. Veikalu kartē pie daudziem "coming soon", lidlauks manā fotografēšanas laikā pustukšs, cilvēku pa dienas vidu arī maz, daļa kontaktu nedarbojas, darbinieki ikdienišķās situācijās apjūk. No rīta, kamēr biju dīvānā, gar manām kājām puisis ar grīdas mazgājamo slotu nāca mazgāt ik pēc 15 min, kaut gan neviens pa to laiku tur garām īsti nebija gājis.
