3. Februāris 2014.

Pavasara dēļ izeju jaunu maršrutu gar koju (sarkanās) sētas puses mazdārziņiem (ar vāveri)

No rīta autobusā vēl paspēju sarakstīt špikeri, ko ielikt pildspalvā un kurā ir tikai autors, nosaukums un gads, jo gleznas izskatu jau atceros, tikai ne iekaļamos faktus. Bet kontroldarbā ir švaki. No manām iedomātajām gleznām sakrīt kādas 4 no 10. Par laimi blakussēdētājs raksta ar īstas tintes pildspalvu un teksts ir labi salasāms arī no manas puses. Visu gan neuzdrīkstos norakstīt, jo daži viņa autori šķiet neticami arī man. Un labi, ka tā. Cerams, ka pasniedzēja nepieķers. Un izrādās, ka tiek uzdoti arī papildus jautājumi par seminārā runāto, ko, protams, ne vienmēr esmu ieklausījusies un centusies vāciski saprast. Bet nu šķiet, ka ļoooti slikti arī nav. Un ārā ir TIK skaists pavasaris, ka izlemju pastaigāties līdz tālākiem veikaliem pēc zaļumiem. Pastkastītē gaida vēstule no Leamington Spā. Manējā pastkarte no Londonas gan vēl kavējas.

2. Februāris 2014.

Tējas galds ar zefīriem pie Timura

Mājās pēc karnevāla esmu ap kādiem 5:00 un noguļu līdz 15:00. Apziņa, ka jāmācās gleznas, par kurām nav ne jausmas, tieši kuras, jo neesmu semināros pierakstījusi, par kurām no visām padsmit, mēs nodarbībā runājam pastiprināti. Timura atsūtītais saraksts arī neder, jo viņiem ir cita pasniedzēja, taču tieku uzaicināta uz tējas vakaru. Ierodos ar krievu un latviešu zefīriem, lai pierādītu, kas garšīgāks. Nu it kā latviešu, bet mans krievu neesot īstais. Runājam par mākslu, antropoloģiju, kultūru atšķirībām, to, ka jāmeklē jauna dzīves vieta un varbūt varam meklēt kaut ko kopīgi, lai nebūtu galīgi nepazīstami kaimiņi. Sarunāju, ka savas mantas, brīvdienu laikā varu atstāt arī pie viņa istabiņā, ne tikai pie Alberta, līdz Timurs pēkšņi ierosina iedzert konjaku! Viņa draugi visi atrodot aizbildinājumus, bet laikam jau es šķietu kultūrā tuvāka. Dzeru no ļoti mākslinieciska galvaskausa šota. Pēc lūguma iemācu "Par veselību, par mīlestību, par draudzību". Un tad jau tēmas nomainās uz gruzīņu tostiem un to, kā pareizi šņabis jādzer - paostot rupjmaizi un uzkožot marinētu gurķi. Tikai pirms pusnakts esmu atpakaļ savā istabiņā. Apņemšanās mācīties gleznas gan nepalielinās. Beidzas ar powerpointu apskati un ~ 15 ticamāko iespējamo gleznu izvēli mācībām no rīta.

1. Februāris 2014.

Kolumbiešu karnevāls

Sestdienā ir pēdējā iespēja apmeklēt tropu nakti ar DJ un kokteiļiem Berlīnes Botāniskajā dārzā, kas atrodas pie mūsu universitātes. Pierunāju spāņus doties ar mani. Pa ceļam satieku koju grieķus, kas nodas uz grieķu kopienas vakaru. Bet, kad nonāku galā pie kases, visas biļetes jau izpirktas. Tiekos ar spāņiem, kas cits citu gaidot sēž turku imbisā (iekostuvē) Enzian, bet par nožēlu īpašniekiem, ilgi neuzkavējamies un dodamies uz otro alternatīvu. Alberta kolēģi no Latīņamerikas aicinājuši viņu uz Kolumbiešu karnevālu, būšot jautri. Pa ceļam Yorkštrāses stacijā pamanam it kā slavenu kababu ēstuvi Hisar, kur piestājam, un rezultāts ir gandrīz tik pat labs kā Mustafas kebabnīcā, ar grillētiem dārzeņiem un kartupeļiem. Kroicbergā nopērkam alu un ieturam vakariņas pazemes metro, sēžot uz soliņiem, jo ārā auksts, un tukšās pudeles atdodot Kroicbergas pudeļu vācējiem. Pa ceļam vēl Kroicbergas Sparkasses bankomāts, kas atrodas nelielā iekštelpā, kur vietējie bomži sarīkojuši diskotēku, pie tumbām pieslēdzot mp3 pleijeri, zvana citiem, lai pievienojas un demonstrē tetovējumus bankomāta apmeklētājiem. Nu... tā ir Kroicberga jeb kā vietējie saka - Kotti. Karnevāls izrādās pašā Kotti stacijas apļa centrā - Kotti Queen. Pēkšņi pamanu Martas 1 nedēļas negaidīto istabas biedru, kuram nebija, kur palikt un Marta sākumā domāja, ka viņš ir no Singapūras. Bet nē, Sebastians ir Kolumbietis un vakara gaitā apmāca mani visos latīņu deju veidos - salsā, bačatā un regetonā. Ir arī īstie Kolumbiešu tautas tērpi, kopīgās dejas, nāves simboliskā nogalināšana (gandrīž kā latviešu ķekatās) un visam pāri - marihuānas aromāts. Sebastians stāsta, ka pie viņiem 5g maksājot 5 eiro. Nu laikam jau lēti.

31. Janvāris 2014.

Korejiete, latviete, spānis

Naktī literatūras lasīšana mijas ar domu pagulēt. Tā es paguļu un ceļos, paguļu un ceļos, jo lasot acis pašas par sevi veras ciet. 9:00 no rīta beidzot saprotu, ka jāsāk rakstīt, lai pirms semināra, kas sākas 14:00, paspētu iedot spāņu Sandrai izlasīt un izlabot kļūdas, jo viņa mācījusies vācu vidusskolā. Beigās knapi, knapi. Sandra labo ļoti maz (tātad interneta tulkotājs no angļu valodas uz vācu, tulko labi), izņemot galvenos diskusiju jautājumus, kur nav skaidrs, kas Doma baznīcai ar jumtu un ielāpiem, un kā to vāciski pateikt, bet kaut kā jau vienojamies par teikuma uzbūvi. Turklāt beigās atrodu vēl vienu diskusiju jautājumu - vai vajag liftu tik vēsturiskā ēkā! Seminārā esmu 3. tāpēc pa apmēram 1 h ilgo laiku paspēju arī no AIG dabūtajām fotogrāfijām salikt prezentāciju, pie sevis izlasīt visus vācu vārdus, par kuru izrunu šaubos. Pirms uzstāšanās brīdinu, ka neesmu vāciete. Vārdi nedaudz ķeras, bet beigās visiem ļoti patīk prezentācija, kursabiedrene paslavē, ka daudz laika pie skanera esmu sēdējusi (kā tad), profesoram un citai kursabiedrenei patīk, ka esmu varējusi piedalīties diskusijā, atbildot uz jautājumiem. Vakarā ar spāņiem un Haneulu dodamies uz spāņu restorānu. Gribu vīnu, lai atietu. Paēdu garšīgāk kā visā Berlīnes laikā + tiekam pie bezmaksas olīvju, tortiļju uzkodām + kad rēķins apmaksāts, pavecā spāņu oficiante prasa, vai gribam bezmaksas alkoholu (gan jau runāšana spāniski nostrādā). Tieku arī pie Lauras spāņu šņabja šota. Viss šķiet tik priecīgi. Pat zagļa un policijas pakaļdzīšanās aina, izejot no restorāna. Kamēr tieku kojās, pārējie jau devušies uz klubu. Noeju īsu brīdi līdz koju bāram, kur pilns cilvēku, un dodos izgulēt neizgulēto.

30. Janvāris 2014.

Pirmie ECTS punkti klēpī!

No rīta ceļos, ceļos, un aizeju atkal gulēt. Šodien Arheoloģiskajā rasēšanā tikai 3 referāti, labāk pirms gaidāmās neguļamās nakts izgulēties. Un Ķelnes Doma lekcija arī nav tik svarīga. Tā es gados mājās, kad pie durvīm zvana pastniece, lai iedotu Mohamedam Al-Jamalam (lieki piebilst, ka tādu nepazīstu) domātu paciņu no Amazon. Interesanti, ka viņa izdomājusi to aiznest tieši līdz manām durvīm tālākajā gaiteņa galā. Ceru, ka nav nekas sprāgstošs un dodos uz vācu valodas kontroldarbu, kas paredzēts profesora kabinetā. Un pirms tam izņemu savu pirmo ECTS punktu sertifikātu. Atzīme 1.7 (Vācijā 1 ir vislabākā) sajūsmina, kā arī 6 punkti no vismaz 30 (absolūtais min gan ir 15), kas jāsavāc. Pašā vācu valodā jau izrādās, ka grūtāko gada kontroldarbu šopēcpusdien esmu nokārtojusi uz 2, kas arī ir ļoti labi manai gramatikas un "iekalšanas" nemīlestībai. Jogu, protams, izlaižu, un gatavojos rakstīt REFERĀTU.

29. Janvāris 2014.

Martas debija kojās ar ģitāru

Filips ir prom, piektdienas noslēdzošais un nozīmīgākais referāts par Rīgas Doma baznīcu tuvojas. Izlemju šodienas galerijas apmeklējuma nodarbību izlaist, galu galā paredzētajā galerijā jau esmu bijusi. Beigās jau, protams, neko daudz neizdaru, bet vakarā virtuvē ģitāra ir topā. Sākumā spēlē Lotta, tad viņas atbraukušais spāņu puisis, beigās izrādās, ka Mārta arī māk, ja viņai parāda akordus un vārdus.

28. Janvāris 2014.

Filips (gaiši zilajā) ar visu mūsu ģimenisko Erasmus gaiteni (-4 ne tik ģimeniski + Maurīna)

No rīta ceļos agrāk, lai paspētu pirms iziešanas vēl kaut ko piekopt inspekcijas pārbaudei. Grīdas izslauku, mazgāšanai nepietiek laika, tā vietā ar samitrinātu wc papīru patīru zābaku atstātos pleķus priekšnamā un kaut ko istabā. Noņemu no sienas pielīmēto kartonu ar foto un istaba gatava! It kā vācu valodā paredzēts darbības vārda pagātnes formu kontroldarbs, bet beigās nenotiek. Pirms tam cenšos tikt pie sava Pirmskursu sertifikāta, kas paredz man 6 ECTS punktus. Tā kā beigās 1 eseju nenodevu, tad visu šo laiku bijušas dziļi paslēptas bailes, ka sertifikātu nedabūšu, bet viss kārtībā - sertifikāts ir, tikai nepareizu uzvārdu, bez "a" beigās. Sola izlabot līdz 4dienai. Vakarā koju virtuvē pirmās atvadas. Filips rīt brauc prom un saka atvadu runu, kā arī izdala dāvanas - man tiek "pašlīmējošo āķīšu" komplekts :) Katerīna, Molīna un Keitija Alise raud. Pārējie izturīgāki. Koju bārā Evī klāsta mums dzīves gudrības (jo viņai 28 gadi).

27. Janvāris 2014.

Saņemtā ISIC karte

Nejūtos izgulējusies, bet uz Grundkurs Bildkünste semināru saņemos aiziet, jo nākošajā nedēļā paredzēts Gleznu tests, par ko neko nezinu. Grupu darbu laikā ar mani iepazīstas lietuviete, kas, šķiet, ir pirmā, ko es Berlīnē satieku. Pārnākot no universitātes, gaida pārsteigums pastkastītē - ISIC karte jau gatava un atsūtīta no Latvijas! Pēcpusdienā cenšos sevi piespiest rakstīt pēdējo referātu par Rīgas Doma baznīcu, kas ir Pieminekļu kopšanas seminārā jāaizstāv jau piektdien. Kā arī rīt nāk istabiņas inspekcija. Jāpiekārto, jāizmazgā grīdas, izlietne, ko beigās reducēju uz "visas liekās mantas sagrūžam atvilktnēs".

26. Janvāris 2014.

Lidostas brokastis un nosūtāmās pastkartes

Ap 1:00 beidzot izdodas satikt pārējos, kas izrādās tikai Marta un Denišs, jo pārējie devušies atpakaļ uz viesnīcu. Klīstam pa Soho mēģinot atrast bāru, kas vaļā un bez ieejas maksas, līdz ungāri ierosina doties uz Liverpool Street rajonu, kur viņiem 4:00 ir vilciens uz lidostu. Arī tur viss ciet, bet jauka atmosfēra ielās. Ap 4:00 šķiramies. Endijs pārrodas tikai ap rītu, kad es jau pošos uz lidostu. Autobusa šoferis no rīta nevar izdot naudu no maniem 10 aizņemtajiem poundiem, tāpēc tieku līdz centram bez maksas. Lidostas veikalā nopērkamas lētas (salīdzinājumā ar Londonas cenām) brokastis un var nosūtīt pastkartītes.  Berlīne pārsteidz ar -23 grādu (pēc sajūtām, reāli -11) aukstumu, bet kojās visi izguļ lidojuma miegu.