Septembra 2. nedēļa - Burgeramt, velo mehāniķis, Dālema

Nākošajā rītā pēc neveiksmīgās dienas ar tukšo riteņa riepu, ceļos jau 6:30, lai paspētu 7:30 iziet ārā un pārliecināties, vai vakardienas atrisinājums ir ilgtspējīgs. Ja nav, lai atliek laiks 1h 10min uz universitāti doties kājām.

Izeju, drebošu roku taustu riepu... IR! Cieta! Varu iet atpakaļ istabā pamācīties vācu valodas nodarbībai, izpildīt mājasdarbus (kas, protams, nenotiek). Tā vietā laiks pazūd un uz skolu atkal jāsteidzas.

Un šādi visu turpmāko nedēļu... Agrie rīti pavisam noteikti nav priekš manis :(

Otrdiena. Ir darbi, kas vēl jāizdara saistībā ar uzturēšanos Vācijā, piemēram, jāapciemo "Burgeramt", lai arī kas tas nebūtu. Zinu vien to, ka tas minēts manā e-pastā, ko saņēmu no kojām, un tam ir kaut kāda saistība ar dzīvesvietas reģistrēšanu. Tā jau varētu nelikties ne zinis, jo esam Šengenas zonā un neviens pēc atļautajiem 3 mēnešiem nepārbaudīs, lai izbraucu uz pāris dienām no Vācijas, bet 50 eiro, ko Berlīnes valdība man grasās piešķirt, iespējams saņemt vien tad, ja dabūts paraksts uz pieteikuma anketas. Atrodoties visur, arī Lankvicā, bet, darba laika dēļ un valodas kursu izklaidējošo pēc nodarbību aktivitāšu dēļ, tieku tikai pāris dienās.

Izrādās, ka ceļš jau atkal ir skaista aleja. Vāciešiem jau vispār tās alejas mīļas.  

Burgeramt māja izskatās draudīga. Sākumā pat nesaprotu, kā lai tiek iekšā. Un iekšā izskatās kā PSRS laiku policijas ēkā vai slimnīcā pie Strēlnieku laukuma. Uz durvīm zīmīte vāciski, ka jāprasa sargam kaut kas. Meklēju somā vārdnīcu, lai izdomātu, ko prasīt, bet es jau pat nezinu, ko man vajag. Tad pamanu, ka zīmīte tomēr neattiecas uz tikšanu iekšā, jo tam domātas citas durvis. Nu labi, tieku tālāk par sarga priekštelpu. Tad jau seko norādes ar bultiņām, kur ir "Burgeramt". Sekoju, nonāku telpā, kur rakstīts, ka obligāti jādabuj kārtas numurs. Eju pie reģistrācijas galdiņa un angliski (jo man pat latviski nav skaidrs, ko īsti gribu šajā iestādē, kur nu vēl vāciski) saku, ka esmu Erasmus studente un man vajag reģistrēties. Darbiniece kaut ko ļoti nelaipni un neapmierināti noburkšķ. Izklausās pēc - vai jums ir foto. Foto tiešām kaut kur ir bijušas vajadzīgas un man šķiet, ka arī šeit, tāpēc esmu paņēmusi līdzi savas milzum daudzo pases foto lapu. Atbildu, ka ir un sāku meklēt. Tikmēr darbiniece sāk izprašņāt nākošo meiteni. Kad beidzas viņu saruna - dodu fotogrāfijas reģistrātorei, par ko viņa izsmejoši tik nosaka - ko tad es ar tām darīšu. Un tagad prasa, vai man ir kaut kāda forma aizpildīta internetā, rāda lapu. Saku, ka nav, un prasu, vai varu to aizpildīt tagad. Sieviete tā ļoti neapmierināti apjautājas - vai tad es esmu šodien plānojusi to visu reģistrāciju? Atbildu, ka jā. Viņa - bet šodien ir tikai 2 darbinieces un ļooooooti gara rinda. Atbildu, ka tāpat mēģināšu. Kā atbilde seko neapmierināta noņurdēšana, taču tieku pie kārtas numura un aizpildāmās anketas.

Dodos uz blakus telpu novērtēt situāciju. Izskatās, ka man priekšā ir kādi 7 cilvēki, spriežot pēc kārtas numuriem. Apsēžos pie galda, lai pildītu formu.

Kāds gan varētu būt mans "mākslinieka vārds"?

Un sākas pats jautrākais. Es pat nesaprotu, kur prasa manu vārdu, kur uzvārdu! Un vispār vāciešiem ar tiem vārdiem ir tik dīvaini - pastāv kādi 4 veidi, kādu vārdu Tev prasa. Būtu rakstīts "Familiename", es zinātu, ka jāraksta uzvārds, bet te - Vorname, Nachname. Kā gan es varu uzminēt, kas viņiem skaitās priekšvārds un kas - pēcvārds. Labi, ka līdzi vārdnīca. Meklēju vismaz kaut kādus pieturas punktus, jo daži jautajumi tik gari, kur būtiska katra nianse, piemēram, vai dzīvojat īpašumā kopā ar citiem iedzīvotājiem, kas tur ir deklarēti un turpināsiet to darīt arī turpmāk. ??? Es pat latviski nesaprastu, ko īsti man prasa. Panikā skatos, kā "šodien ir mīīīīīīlzīga rinda" numuriņu izskatā rūk arvien ātrāk. Un es pat neesmu vēl pusē! Nelaipnā sieviete teikusi, ka viss jāaizpilda, bet iet pie viņas vēl prasīt kaut ko par tabulu, nu galīgi negribas. Kā par laimi pēdējā numuriņa gaidīšanas laikā izpētu, ka daļa tabulas datu man nav jāpilda, piemēram, par manu vīru un bērniem. Interesanti gan, ka nereliģiozajiem vāciešiem tomēr interesē, kāda man ir reliģiskā piederība, turklāt pie izvēles variantiem iespējama tikai - katoļticība vai luterisms.

Nu tā, viss. Mana kārta pienākusi jau pēc apmēram 30min. Ceru, ka ar pusizpildītu anketu prom nedzīs. Ieeju vajadzīgajā telpā un dodu savus dokumentus. Šeit jau sagaida draudzīgāk un arī prom nedzen. Uzprasa, vai esmu pirmo reizi Berlīnē. Tik beigās, kad, dabujusi vajadzīgo lapu ar pierakstu, saku, ka man vajag parakstu arī uz universitātes lapas (kas paredz studenta vienreizējo pabalstu 50 eiro), iereidne tā nicīgi nosaka - ak, tad naudu tomēr gribas, ja? Pff. Nu jā, sajūtos kā viesstrādnieks. :(

Trešdiena. Atkal ar agro celšanos, bet riepa joprojām uzvedas labi. Šodien valodas kursos apspriežam stereotipus par vāciešiem. Piedāvāts audio ieraksts, kurā citu tautību pārstāvji, atkarībā no tautības, vai nu piekrīt, vai arī ir pret to, ka vācieši ir: punktuāli (būšana vienmēr laikā un visa kārtošana), draudzīgi, čakli, ātri. Dienvidnieki, protams, stāsta, ka vācieši ir čakli, viņiem visu vajag laikā un ātri, taču nav draudzīgi, īpaši "Burgeramt" (kam es ar sajūsmu piekrītoši māju ar galvu), japāņi uzskata, ka vācieši ir draudzīgi, bet slinki (jo darba diena ir atļauta tikai 7.5 h), viņiem dzīve rit ļoti lēni (pretstatā Ķīnai, kur jāstrādā 14h un visu laiku jāskrien), taču ir sakārtota. Amerikāņi vāciešus uzskata par nedraudzīgiem, slinkiem (jo veikali nav vaļā 24/7), bet punktuāliem. Mans personīgais latvietes steriotipu novērojums:

1) punktuāli - šis šķiet, kā mīts, ko pašiem vāciešiem patīk uzturēt. Nu īpaši nevaru atcerēties pasākumu, kas ir sācies laikā. Toties atgādināt to, ka "lūdzu, esiet precīzi laikā", vāciešiem patīk nu ļoti;

2) draudzīgi - veikalos pie kasēm vietējie ar pārdevējiem sarunājas nu ļoti draudzīgi un vēl apspriež viskaut ko, arī bieži vien tāpat uz ielas, taču daudz biežāk ievēroju to, ka vāciešiem ļoti patīk kaut ko uzburkšķēt, ja nenotiek pēc viņu prāta, pamācīt nolamājot, vispār diezgan līdzīgi latviešu viszinošajām tantiņām, laikam jau tā ietekme mūsu tautā palikusi;

3) čakli - nepiekrītu, pat ielas viņiem netiek tīrītas sazin cik ilgi, vecās lapas tik kādu reizi tiek pārpūstas no vienas puses uz otru ar speciālo pūtēju, bet parki ir diezgan netīrīgi. Protams, arī veikali nestrādā svētdienā;

4) ātri - manam dzīves tempam šķiet, ka vācieši ir diezgan lēnīgi. Veikalos apkalpojot īpaši nesteidzas, salūzušu internetu var sākt labot pēc pāris dienām, uz e-pastiem arī nesteidzas atbildēt.

Steriotipu nodarbībā jāuzzīmē arī savas valsts pārstāvji. Plikais cālis vēlāk dabuja vīriešu tautas tērpu.

Braucot mājās ponija dēļ atkārtoti pievēršu uzmanību uzrakstam uz akmens, kas tik ļoti atgādina mūsu Bastejkalna piemiņas akmeņus. Mājās izpētu, ka tas veidots inženiera piemiņai, kas cīnījies pret nacismu.

Ceturtdiena. Ar nepacietību gaidu pirmo mākslas muzeja apmeklējumu. Esmu izdomājusi, ka jābrauc kopā ar pārējiem U-bānī ar velo, taču atbildīgā pasniedzēja mani samulsina. Kad saku, ka esmu ar riteni un satikšu viņus bāņa stacijā, viņa atbild - labi, ja esi galā agrāk par mums, gaidi iekšā. Hmm, vai tiešām no mūsu Ziemeļrietum Berlīnes daļas, kur atrodas universitāte, līdz centra mākslas galerijai ir tik tuvu, ka es ar riteni varētu būt ātrāk kā pārējie ar metro? Nolemju riskēt. Un arī sanāk... riskēt. 

Universitātē esmu ar google maps palīdzību atradusi telefonā maršrutu, jo skatīšanās papīra kartē braucot pa ielas braucamo daļu un otrā rokā cenšoties atvērt vajadzīgo sadaļu, ir ne vien diezgan riskanta, bet arī lēna. Tā kā man telefonā internets ir tikai skolā (jo Vācijā bezmaksas wi-fi uz ielas kā tāds nepastāv), tad cenšos google maps netīšām neaizvērt, taču - piezvana tētis un, lai gan zvanam neatbildu, atceļot to, pazūd arī karte! Un man jau nemaz nav tik daudz laika!!! Steidzami cenšos sameklēt turpmāko ceļu pati. Iet lēnu. Palikušas 5 min, esmu pie Tier Garten parka līdz pēkšņi, steigā braucot pāri gājēju pārejai, nolecot no tā jau mazās apmalītes, atskan biedējoša skaņa - tššš... Nē, nu, protams, ka mana velo riepa atkal ir pavisam tukša! Piestāju pie soliņa un izvelku savu rokas pumpi, kas man tagad katru dienu līdzi somā. Kā par brīnumu darbojas. Var piepumpēt. Līdz pēkšņi atkal kaut kas notiek un riepa ir tukša. Un šoreiz pat nelīdz pumpēšana. Minūtes turpina steigties, esmu par vēlu. 5 min velo brauciena attālums jau pat vairs nelīdzetu. Ņemu nodevīgo draugu aiz ragiem un skumīgi stumjos uz tuvāko metro staciju, kas nemaz nav tuvu.

Ritenis pie Tier Gartena ("dārza")- parks, kurā pēc 2. Pasaules kara audzēja kartupeļus izdzīvošanai. Šobrīd izskatās brīžiem pēc nekopta aizauguša biezokņa, taču vietām arī ir tīri jauks.

 Pavisam netālu aiz žoga pie Korejas vēstniecības ieraugu lāci.

Jauki "iedrukāts" nosaukums. Cerams, ka viņi tiltus bieži nepārdēvē.

Pēkšņi ieraugu redzētu skatu. Pirms ~4 gadiem, kad biju Berlīnē ar lētajām Ryanair biļetēm pa 2 Ls un nokavēju atpakaļceļa lidmašīnu. Šī bija tā vieta, kur panikā tika zvanīts Jūlijai un prasīts, vai internetā nevar dabūt kādu lētu biļeti atpakaļceļam. Atbilde sākotnēji iztērēto 1 Ls vietā nu jau svārstījās ap 170-230 Ls. Beigās ar Balodi sazvanījām manu tēti un ar pieredzējušo tūrisma biznesa milžu padomu, devāmies meklēt autoostu, lai par ~70 eiro tiktu mājās ar autobusu.

Vieta? Berlīnes Zoo dārza reptiļu nodaļa!

Mans velo iejūtas haizivs lomā starp akvārija zivīm, kas redzamas no ielas.

Skaistie Zoo dārza ieejas vārti.

Nē, viņi nelabo asfaltu, tā ir strūklaka.

Strūklaka uz kāpnēm?

Un tad pēkšņi sākas lāču uzbrukums. Viņi ir visur!!!

 

 

 

Lāču projekts Berlīnē sācies 2001. gadā, kad, sekojot Ņujorkas un Frankfurtes paraugam ar govīm, divi Berlīnes mākslinieki izdomā, ka Berlīnē jāuzstāda lāči, kā pilsētas heraldiskā (ģērboņa) simbola atveids.Kopā ir bijuši vairāk kā 350 lāču, kurus es arī atceros no sava pirmā Berlīnes apmeklējuma kādā 2003. gadā. Nezinu precīzi kad, taču pamazām visi lāči tika pārdoti izsolē, kuras nauda ziedota bērnu organizācijām. Šobrīd lāčus var redzēt tikai pie vēstniecībām, viesnīcām un citiem uzņēmumiem, kas tos iegādājušies.

Nākošai nedēļai uzdots fotografēt uzrakstus vāciski. Šis gan nav vāciski, bet es iejūtos.

Gandrīz mūsu Hotel Rīdzene.

Noteikti neesmu rakstījusi, ka veikalos jau ir Ziemassvētku rotājumi un dāvanas - SEPTEMBRĪ!!! Lūk Tev laicīgie vācieši. Bet šis, šķiet, ir patstāvīgais Ziemassvētku veikals arī vasarā.

Tā pati fizika, kas gaisā sēdošajam vīram Losandželosā.

Nolemju atcerēties veikalu ielu pēc milzu adatas, kas baksta debesis.

Iepirkšanās sapņa piepildījums vecmāmiņām, kas neredz cenu.

Ja vien mūsu "Drogās" varētu šādi nopirkt kontaktlēcas.

Izvēle plaša ne tikai lēcām.

Ceļš uz mājām ar riteni pie rokas no S-bāņa jau pavisam tumsā, jo autobusā ar riteni braukt nedrīkst. Toties kārtīgi izpētu apkārtni. Pa ceļam 2011. gada labākā kebaba vieta, loka šaušanas poligons ar Robina Huda stila priekšmetiem, kā arī ēka, ko sākotnēji noturu par Sinhrono... varbūt peldētāju apmācību centru. Wikipēdījā sameklēju atbildi - šajā ēkā notiek visu Vācijā nokļuvušo Holivudas filmu sinhronā tulkošana uz vācu valodu!!!

Šī ēka vainīga pie tā, ka Vācijā filmas kinoteātros angliski gandrīz neiespējami atrast.

 Mājās sākas dienas jautrākā daļa. Sekojot vēl Latvijā dotajam Vinetas padomam, meklēju Youtube video klipu ar pamācību, kā nomainīt ritenim kameru.

Kāpēc neviens neteica, ka visgrūtākais darbs ir saprast, kā to riteni vispār var noņemt???

 Un otrs grūtākais darbs - dabūt nost ārējo apvalciņu bez sajēgas, no kā riepa vispār sastāv. To gan Žeņa laikam man bija jau mājās izstāstījis, tikai reverso situāciju - apvalka dabūšanu virsū, kas vairs nav tik sarežģīta, ja neesi ar skrūvgriezni sākumā noplēsis metāla lociņa iekšpusē esošo gumiju. (nē, es nenoplēsu, bet sākumā nesapratu, kas tā tāda ir un gribēju pacelt uz augšu)

Man šķiet, ka mehāniķiem netīrā darba dēļ arī būtu jāstrādā apakšveļā, lai drēbes nekļūtu neizmazgājamas.

Atalgojumam par veiksmīgo kameras maiņu - Vācijas jaunatklājums, ļoti garšīgais ābolu vīns.

Piektdiena. Kā par brīnumu nekur nav jāsteidzas. Šobrīd jūtos kā netipisks Erasmus students, kuram piektdienā nav nekādas ballītes. Pazīstu savus valodu kursa biedrus, bet pašai uzbāzties ar pasākumu pilsētā, kurā nezinu, kur var aiziet, šķiet dīvaini. Un es jau arī esmu latviete, turklāt ļoti kautrīga (esmu gan). Vakarā būtu iespējams kojās apmeklēt bāru, kurš ir vaļā tikai otrdienāš un piektdienās, taču, tā kā nevienu šeit kojās nepazīstu, tad viena turp iet kaut kā nevaru saņemties. Tāpēc mājup pēc skolas nesteidzos un izpētu universitātes apkārtni.

Izrādās, ka ne visas universitātes ēkas ir jaunceltnes.

Pašā Dālemā ir arī vecas mājas apgleznotu pildrežģu tehnikā.

 

Krievijas produkti veikalā ieguvuši Internacionālu nosaukumu.

Vēlēšanas tuvojas.

Manā rožainajā Augusta dārzā, caur kuru katru dienu braucu uz skolu, ir arī romantisks akmens soliņš.

Un nedaudz tālāk - Viduslaiku izskata tirgus laukums, kurā gan nevienu tirgojamies neesmu redzējusi. Nu varbūt vienīgi simboliski.

Velo krīze (9/09/2013)

Šo rītu iesāku ļoti agri, ap 6:00, kad sāka zvanīt modinātājs, līdz celšanās brīdim 6:30, kad es aptvēru, kāpēc viņš zvana. Agri tāpēc, ka vakarnakt nebija spēka pabeigt grupu darbu, bija jāuztaisa maza prezentācija (lasīt - jāiemet 3 bildes powerpointā un tekstu no wikipēdijas) un jāuzraksta teksts par Kroicbergu. Bet, kā jau no rītiem, kad šķiet, ka esmu ļoti agri piecēlusies un vēl daudz laika, beigās pēdējā brīdi skrēju laukā, lai paspētu 8:30 (30min pirms lekcijas) tikties ar grupu un pabeigt prezentāciju, kā arī uzrakstīt neuzrakstīto tekstu.

Viss pa gaisu, nonāku pie ārdurvīm, bet tur - līst. Nu nav jau tā, ka es neredzēju pa logu. Izeju ārā, mirkli padomāju, secinu, ka plēvi somā iemetu, bet pati soma ar datoru, kurā paredzēts visai grupai pabeigt prezentāciju, ir auduma, tātad samirks. Skrienu atpakaļ, meklēju lielu maisu, kurā lien soma. Protams, vienīgajā lielajā "Elvi" maisā esmu iekārtojusi šķirojamo miskasti papīram (dīvaini, ka ārā šķirojamie konteineri vāciešiem ir, bet kojās virtuvē tikai 1 miskaste). Izmetu papīrus, skrienu laukā vēlreiz. Laiks no 15 min sarucis uz mazāk (līdz skolai ir ~25min). Ātri sapakoju somu, uzvelku plēvi, atslēdzu riteni un minos ātrā tempā prom no kojām.

Pie pirmā krustojuma pat īsti neko nenojaušu, jo cīnos ar lietu, kas sitas sejā un plēves kapuci, kas braukšanas ātruma dēļ krīt nost no galvas. Mēģinu kapuci pavilkt vairāk uz priekšu un turēt ar zobiem, jo rokas uz stūres. Nesanāk. Nu labi, lai salīst galva. Tikai nākošajā krustojumā saprotu, ka kaut kas nav kārtībā arī ar riteni. Braucas tā grūti, skaņa dīvaina. Šķiet, ka vakardienas akmens, kas kaut kur ceļā bija smagi patrāpījies pakaļējam ritenim, ir tomēr kaut ko nodarījis. Turklāt vakar pēc atbraukšanas, pakaļējā riepa bija vieglāk saspiežama kā parasti. Steigā nolecu no riteņa un secinu, ka, jā, gandrīz mīksta. Bet laika nav. Ar sabiedrisko transportu man zināmajā maršrutā ir 1h 20min, man nezināmajā autobusu maršrutā it kā 40min, bet interneta pa ceļam nav, lai apskatītos autobusus. Ar riteni autobusā braukt nevar.

Nolemju ceļu turpināt, cenšoties svaru pārnest uz priekšu. Uz sēdekļa nesēžu, tur jau tāpat mana smagā soma, braucu stāvus. Sākumā tā nekas. Bet ilgi nav jāgaida, kādi 100m, kad kājas nogurst. Ceļš ir nedaudz augšup, lietus traucē braukt, pustukšā riepa vēl vairāk. Cīnos līdz nākošajam krustojumam. Domās cenšos atcerēties, kur esmu redzējusi velo veikalu, kurā noteikti ir gaisa pumpis riepām (veikals pats droši vien būtu ciet, bet pumpis parasti ir ārā). Izdomāju, ka netālu no universitātes, bet tur jau vēl jātiek.

Pie tiltiņa pāri upei, kas ir 1/3 ceļa, salūztu. It tik grūti, lietus līst, auksti, slapji. Bet cerība, ka paspēšu pirms lekcijas vēl saglabājas. Tieku līdz otrajam parkam, kur lietus dēļ grants/smilšu celiņš pludo, pagaist arī cerība nonākt galā pirms lekcijas. Tieši šodien esmu nolēmusi nevilkt bikses, bet gan pieguļošos ne jau minisvārkus, bet svārkus, kas mēdz uzrauties uz augšu kā mini. Zeķes lietū samirkušas, kājās nav crocs, bet gan laiviņas, kas pamatīgi žļurkst, jo pa applūdušo smilšu celiņu ar tukšu riepu nav iespējams pabraukt, ielecu milzu dubļu peļķē un stumju riteni pie sāna (šajā brīdī arī nodomāju, ka Latvijā, pēdējā mirklī auto neieliktie gumijnieki, bija pamatīga kļūda). Apskatos pulkstenī, ka ir kādas 20-25 min. Kājām ejot noteikti būtu kādas 35-40min.

Cīnos līdz spēku izsīkumam, brīdi pastumju, kur bruģis, vai apmales, tad neizturu, pabraucu. Kad ir bez 15min lekcija, ar riteni pie rokas skrienot cenšos nosūtīt ziņu Amēlijai, ka man riepa tukša, lai mani negaida. Nesaprotu, rakstīt vāciski vai angliski, lietū smārtfõns neļauj trāpīt pareizajiem burtiem, beigās nosūtu (to secinu pēcpusdienā): "I`m late, my brokes in the middle of way". Nezinu, vai pati saprastu pusizlaisto, nepareizo tekstu.

Manā izdomātajā rajonā pie universitātes NAV velo veikala. Ieraugu auto servisu. Ievedu riteni pagalmā, prasu "luft pumpe" (protams, ka neesmu pārliecināta par vairākumu vārdu, ko saku jebkurā veikalā vāciski), bet servisa vīrieši pēc otrreizējas atkārtošanas tik nosaka, ka nav, jo šeit ir tikai priekš auto. Man jau neticās, bet jāpievar pēdējie metri līdz skolai. Saslēdzu riteni, skrienu pie durvīm, izdomāju, ka jānovelk pilnīgi slapjā plēve, rauju nost rokassomu un pēkšņi viss izbirst virs ūdens notekrestēm. Šokā cenšos savākt telefonu pa detaļām un atslēgas, pirms tās iekritušas šaurajās spraugās. It kā viss. (nākošajā rītā gan atklājas, ka šis tas pazaudēts)

Ieskrienu klasē, it kā sākusies lekcija, it kā nē. Pasniedzējs kaut ko dala. Apsēžos pie manas grupas galda, pārējie līdzjūtīgi noelšas, jo izskatos kā tikko no dušas. Bez kapuces, plēvei raujoties uz augšu, esmu gandrīz pilnībā slapja. Yume līdzjūtīgi prasa, vai man nevajag dvieli un dod savējo. Nosausinu matus un steigā veru vaļā datoru, lai parādītu, ka esmu iesākusi prezentāciju, par kuru tā īsti nevienojāmies, vai taisītim, vai tikai foto rādīsim. Atveru. Atkal visi noelšas, tikai šoreiz pārsteigumā - cik es esot "kūl" visu uztaisījusi, Yume kaut ko ieminas par MILZĪGO darbu (Prezentācijas virsraksts, 2 ielu nosaukumi un 5 foto urbāna izskata standartnoformējumā (???)), pie blakus galdiņa sēdošie atzinīgi māj ar galvu par "smalko" pieeju. Nu es nesaprotu. Vai tiešām ārzemēs tās prezentācijas neliek gatavot vēl biežāk kā Latvijā? Vai arī prasmes trūkums kaut ko ātri paveikt datorā? Beigās viss kārtībā. Noprezentējam. Patīk. Mājasdarbu "aizmirstu" nodot.

Brīvā pirmdiena bez izklaides pasākumiem turpinās kā pirmdiena, kurā jāatrod velo serviss un jānoskaidro, kas man jādara, vēlams latviski, saprotami un ar minimāliem līdzekļiem.

Googlē mēģinu atrast kādu hipsterdraudziņu, kurš zin visu par velo labošanu, bet atrodu Mārci, ko sāku izprašņāt par riepām, kamerām utt. Žeņa un Vineta pirms prombraukšanas uz manu lūgumu - parādīt, kā kamera jāmaina, atbildējuši ar "sameklē yõutubē". Izskatās, ka uz to arī iet. Mārcis iedrošina, ka gan jau man sanāks. Izrādās gan, ka vajag atslēgu, ar ko riepu noņemt. Aizsūtu foto no Kroicbergas velo veikala, kurā noskatījos, bet tā arī nenopirku 10 dažādu izmēru 6-stūra atslēgu pa 3,50 eiro. Jā, tā derot. Atliek vien nožēlot manu kārtējo neizlēmību. Ja ir kāda lieta, ko es labi pieprotu, tad tā ir izdevību neizmantošana un vēlākā nožēla. Tikmēr meklēju googlē "fahrrad service berlin dahlem", "luft pumpe berlin lankwitz". Nav. Galīgi nav nekas pa ceļam. Beigās Mārcis atrod.

Safotografēju visus punktus un dodos ceļā. Pie universitātes ārdurvīm, vēl pēdējo wi-fi ķerot, ar Mārča palīdzību cenšos saprast, kurš ir kameras izmērs. Turklāt secinu, ka neizskatās slikti - riepa laikam vesela un ritenis nav samīcīts (kaut kad sen esmu dzirdējusi, ka ar cauru riepu braukt nav labi). Turklāt man izklāstītajos 3 scenārijos "kas var būt salauzts", esmu apstājusies pie 1. - vienkāršākā.

Stumjos izlūkos. Pirmais veikals sasniegts. Ārā ir pumpis. Piespiežu galu pie ventiļa, pēkšņi visa riepa sāk burbuļot no ūdens, kas spraucas ārā pa spraugām. Nobīstos, bet riepa piepumpējas un nemaz neskan, ka laistu gaisu. Tomēr nolemju kameru nopirkt. Ieeju veikalā un samulstu. Tā arī nepaskatījos ārā, kā vāciski ir kamera. Saku, ka man vajag "kamera", kas šis nenostrādā, tad žestiem rādu, ka man vajag to, kas iekšā tajā, kas karājas pie veikala griestiem (riepas). Pārdevējs vaicā, vai "schlauch"? Nezinu, vai to, bet māju ar galvu. Viņš - vai tam ritenim, kas tur ārā pie vitrīnas loga nolikts? Es - "jā, tam". Viņš grib kaut ko teikt, bet es attopos, ka jāiedod izmērs, ko esmu norakstījusi. Iedodu. Viņš sāk meklēt un prasa, ar kādu ventili - "parasto, franču vai vēl kkādu." NU KĀ ES VARU ZINĀT??? Saku, ka parasto. Viņš iedod ~ 6,99 eiro. Atceros, ka vajag arī atslēgu. Skatos apkārt - IR, tieši kā Kroicbergā. Prasu, pa cik. Pa 7,99 eiro. Nu jā, uz pusi vairāk. Bet pieprasījums veido piedāvājumu. Tā kā pietiekoši daudz iespēju iegādāties visu velo labošanai esmu palaidusi garām, tad nolemju, ka atslēgu tāpat vajag un citi veikali var arī nebūt veikali. Nopērku šo pašu dārgo, lai sodītu sevi par neizlēmību. Taču esmu apņēmusies apmeklēt visus veikalus, ko google atradusi, lai zinātu tuvākās iespējas turpmāk. Turklāt izgājusi no veikala atceros, ka pumpi tā arī nenopirku.

Nākošie 2 veikali neeksistē. Vēl nākošajā ir lētie pumpji pa nezinu cik un super-vieglie, mazie, stiprināmie un visiem uzgaļiem, pa 17 eiro. Jau gandrīz izdomāju, ka jāpērk viens, bet labs, kad saprotu, ka skaidrā man tik daudz nemaz nav. Jo Swedbankas karte joprojām ir problēma veikalos. Nu neko. Turklāt joprojām vēl neesmu sarēķinājusi savu finansiālos līdzekļus 6 mēnešiem - cik aizies par īri un cik īsti mēnesī varu tērēt. Papildus noskaidroju,ka kamera šeit maksā 7,50 eiro, tātad par to pārmaksājusi neesmu. Tālāk seko veikals - uzpirkšanas/antikvariāta punkts. Ir kameras pa 7 eiro un pumpji. Lietoti par 7 eiro. Šeit gan nepērku. Pa 7 eiro sūdīgu pumpi var nopirkt arī nelietotu.

Beigās nokļūstu sava Lankvicas rajona mazā velo veikaliņā. Izskatās, ka viss uz pusi dārgāks kā Kroicbergā, taču mazie ķīnas pumpji pa 3,99 eiro. Saprotu, ka nav jau izvēles. Pēdējais veikals, pumpi vajag, turklāt šeit ir līdz šim vislētāk. Nav jau Kroicbergas 1-2 eiro, bet tomēr. Nopērku. Braucu mājās ar riteni, kuram izskatās, ka nekas vairs nekaiš (pa ceļam regulāri taustu riepu, kas saglabājas stingra), līdz pēkšņi ieraugu, pēc Barselonas brauciena, tā dēvēto "sūdu veikalu" jeb veikalu, kurā ir viss ļoti lēti, sākot no ķīniešu muguras kasāmās bambusā izveidotās rociņas uz kāta, līdz cirtainai mākslīgo matu šķipsnai koši oranža krāsā.

Nu ZINU, ka nevajag iet iekšā un sevi sāpināt. Nu ZINU. Bet es parasti izvēlos uzzināt, cik esmu pārmaksājusi un ko vēl var dabūt lētāk. Ieeju. Nu, protams. Veikala nosaukums "1 euro", tik arī viss maksā. 10 variantu 6-stūra atslēga, ķīniešu mazais pumpis, kuram vilkme izskatās labāka kā tam, ko nopirku, uzgriežņu atslēgu komplekts ar padsmit dažādām atslēgam, stieple utt. Nu VISS, ko es jebkad esmu Berlīnē nopirkusi dārgāk (pat ne Berlīne vien, arī mākslīgās skropstas karnevālam, ko pirku USA, šeit ir pa eiro). Veiklā mani pārņem neatvairāma pārliecība, ka jāizskata pilnīgi viss un jānopērk pilnīgi viss, ko var ievajadzēties. Pēdējā brīdi sevi atturu no visādiem nevajadzīgiem "50 dažādu skrūvīšu, papagaiļa pieturamo siksniņu, metāla kārbiņu pogām, garās zeļes līdz celim, 10 dažādu krāsu acu ēnas" pirkumiem, toties nopērku visu priekš velo - sirsniņveida aizmugures mirgojošo/atstarotājstikla lapmiņu (citas formas nebija), kameras ielāpu komplektu ar līmi, ielāpiem un smilšpapīru, kompakta naža izskata padsmit atslēgu komplektu, eļļu ķēdes ieeļļošanai, kā arī bezpirkstu cimdus līdz elkonim un ceļojumu piepūšamo spilvenu (kurš pēdējā laikā ceļojot ir uz izķeršanu).

Maksāju pie kases, gaidu čeku un pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. MAN NAV SOMAS AR DATORU!!! Pēkšņš adrenalīna kāpums, panikai kāpjot domāju, vai neesmu veikalā ko skatoties nolikusi smago nesamo uz zemes. Pārdevēja dod man čeku, bet es nesaprotu, ko darīt. Teikt, ka kko aizmirsu un atstāt visu viņai, lai aizskrietu pārlūkot veikalu? Tajā pašā laikā domāju par to, kurā veikalā vēl es somu liku uz zemes. Tā vietā - izeju laukā, lai paskatītos, vai neesmu somu ar datoru atstājusi uz riteņa. Un jā - tur nu viņa ir. Ielas malā, pie autobusa pieturas zīmes pieslēgtā riteņa bagāžniekā... Šodienai tā kā par daudz pārdzīvojumu, gribu ātrāk mājas un mieru.

Mājās apskatos pirkumus. Nu jā, pēdējā veikalā par visu samaksāju 6 eiro - mazāk kā pirmo nopirkto atslēgu. Mierinājumam - manējā ir smuki melna, labāk nostrādātām malām un ar uzrakstu "Made in England". Visas velo lietas salieku somā līdzi nēsāšanai. Kameru šodien nemainīšu, skatīšos, kā riepa uzvedīsies pēc nakts.

Kroicberga ar kursa biedriem (8/09/2013)

 

 Kā iepriekš sarunāts, svētdienā tiekamies ar valodu kursa biedriem, lai apskatītu kādu no Berlīnes rajoniem un pirmdienā to prezentētu.

 

Google man ļauj izvēlēties atkal jaunu maršrutu. Šoreiz ar riteni braucu garam Teplehõfas lidostai, kurā Berlīnes blokādes gados (1948.=1949.) nolaidās ASV lidmašīnas ar "rozīņu bumbvedējiem" - lidmašīnām, kas aizbarikādētajai pilsētas daļai piegādāja preces iztikai no 3 citām vācijas pilsētam. Šodien gan bijusī lidosta vairs nefunkcionē (atceros, ka vēl 2008 (?) gadā lidmašīnas šeit lidoja) un to kā skrituļslidu poligonu u.c. sporta rīku stadionu izmanto Berlīnes iedzīvotāji. Braucu garām un redzu daudz pūķu.

 

Gandrīz pa taisnu ceļu braucot, var nokļūt līdz parkam, kuram cauri izbraucot jau būšu norunātajā vietā pie Kotbuser Tor stacijas. Arī parkā pilns ar atpūtniekiem šūpuļtīklos.

 

Kā arī aktīvakiem kaut kāda pasākuma vērotājiem. Kad rūpīgāk ieskatās, var saprast, ka notiek tāds kā glābēju festivāls, kurā katra komanda demonstrē, ko māk.

Ugunsdzēsēju kuģītis pat izskatās mīlīgi. Daudz gan laika uzkavēties man nav, jo, protams, ka nedaudz tā kā kavēju.

Vēl pa ceļam dīvains piemineklis, bet nu tādu laikam Berlīnē netrūkst. Atliek vien vēlāk noskaidrot, kam par godu.

 

Kā arī tuvojošos vēlēšanu plakāts ar lāci (Berlīnes simbols), kurš sarauj uz pusēm kāškrustu. Nazi (nacisti) Berlīnē un laikam jau visā Vācījā ir diezgan liela problēma. Niklass vienā no stundām Ganimam stāsta par savu pieredzi sabiedriskajā transportā, kad kāds vīrietis U-bānī pēkšņi uzbrucis citam vīrietim un sācis viņu žņaugt, bļaujot, ka viņš ir ebrejs. Pārējie braucēji barā uzbrukuši "nazi" un viņu neitralizējuši. Ganims nebrīnās, tik nosaka - labi, ka pārējie apturēja, jo nesen ir bijis gadījums, kad kādu ebreju nospārdīja līdz nāvei un neviens neesot apturējis spārdītāju. Prasījām Niklasam, kā "nazi" atpazima ebreju. To gan viņš nevarēja pateikt - iespējams pēc deguna.

 

Bet nu beigās galā esmu laicīgi un vienlaicīgi ar Amēliju. Pārējie gan kaut kur kavējas, bet beigās, pie citas S-bāņa izejas, atrodam arī viņus. Nopriecājos, ka arī Niklasam līdzi ritenis. Tad jau es nejutīšos viena nemobila :) Viņam arī līdzi plāns, kā jāiet. Arī Amēlija gatavojusies. Beigās tikai sekojam tiem, kam bijis laiks visu izpētīt.

Kroicberga izceļas ar dažādajām kafejnīcām, kura gandrīz katra ir izgreznota ar grafitī.

 

Kā arī daudzajām turku ēstuvēm, veikaliem, pašiem turkiem.

 

Maršrutā īsti nav, bet nonākam Engle Becke dārzā.

Parks it kā skaists, tikai visu laiku tāds netīrības iespaids, nesakoptības dēļ. Amēlija ar Hadrienu runā par Briseli (jo Hadriens ir no Beļģijas), ka tur ir nedrošāks kā Berlīnē, man gribas piebilst, ka arī netīrāks. 

 

Runādami nonākam līdz baznīcai parka galā, kur no baznīcas pēkšņi iznākušais mācītājs vai darbinieks, mūs aicina uz grilla pasākumu ar mūziķiem dārzā pēc 30 min. Brīdi apspriežam savā starpā, vai gaidīsim 30 min, līdz Amēlija uzstāj, ka ejam vienkārši iekšā. Izrādās, ka baznīcai nav jumta (droši vien sagrauts kara gados).

 

Bet dārzā ierīkoti galdiņi sēdēšanai, kā arī darbnīcas, kurās dažādi meistari rāda prasmes.

Es jau labprāt uzkavētos uz grillu un mūziku, bet pārējie nolemj, ka jādodas tālāk.

 

Ejam pa neizteiksmīgam ielām, līdz kādas galā iegriežamies tādā kā starpielu zaļā apļa vidū, kurā pēkšņi paveras skats uz mazdārziņiem.

 

Vai vienkārši ļoti daudz augu stādiņiem, kurus apkalpo dažādas saimniecībā vairs nederīgas mantas.

 

Netālāk arī galdiņi tādā kā bambusa koku parciņā (protams, ka koki nav bambusa, tikai izskatās).

 

Tepat arī kafejnīca un veikals.

 

Gar malām visādi norobežoti mazāki dārziņi. Netālu izkārts uzraksts, ka šis ir

"Prinzesin Garden" - Princeses dārzs.

 

Kāds laista augus un ir sajūta kā filmā "Pludmale" vai vismaz Havaju salu darba nometnē.

 

Beigās nonākam tur, kur es jau šodien biju - parkā pie kanāla.

 

Tagad glābēju demonstrējumus aizstājusi skatuve ar glābējiem - bītbokseriem.

Brīdi vērojam uzstāšanos. (Pa kreisi Hadriens no Beļģijas, pa vidu - Yume no Japānas, pa labi - Amēlija no Dānijas).

 

Kāds ierosina ieēst. Šāds plāna punkts paredzēts arī mūsu uzdevuma lapā, tāpēc nolemjam paņemt pa nacionālājam Vācu ēdienam - bratwurst (ceptai desiņai).

 

Yumei gan laikam Eiropiešu ēdieni ne visai, un viņa tiek pie ābolkūkas.

 

Pēc tālāka gājiena nolemjam, ka gandrīz viss jau iziets (nu dāņu izprantē, jo es jau būtu apstaigājusi visus lapā minētos objektus, kā arī rūpīgi visu fotografējusi un fiksējusi, nevis tikai gājusi pļāpājot). Sadalam pienākumus, kas par ko rakstīs. Beigās dāņi ierosina braukt uz Treptower parku, kur esot citi valodu kursu studenti.

Uz atvadām vēl pāris turku sieviešu tradicionālajos lakatos.

 

 

Uzsākam ceļu uz parku. Diezgan pārsteigta secinu, ka Niklass nolēmis vest Amēliju uz bagažnieka kā bērnībā. Vēl pārsteidzošāk ir tas, ka viņš to dara uz ielas braucamās daļas, nevis uz ietves.

 

Šādi izbraucam arī cauri pēkšņi ne no kurienes radušamies krāmu tirdziņam. Nolemju, ka šeit jāatgriežas kādā dienā.

 

Pēc pieturas veikalā, vēl pārsteidzošāk šķiet tas, ka tagad jau pie stūres un pedāļiem ir Amēlija, kas mierīgi brauc pa ielu ar Niklasu uz bagažnieka, kas vienā rokā balansē palielo maisu ar daudzajiem aliņiem.

 

Braucam, braucam, dažādas mazas ieliņas un pēkšņi - milzu aleja ar kokiem!

 

Un vēl vairāk kokiem. Gandrīz kā Sanset bulvāris Losandželosā, tikai šeit gandrīz vai bērzi.

 

Vienā pusē milzu gatvei parks, kurā pie strūklakas uz zemes sēž puse redzētu un puse neredzētu seju. Sapazīstamies, noskaidrojam vēlreiz vārdus tiem, ko jau pazīstam. Un Niklass ierosina, ka grib redzēt PSRS laiku memoriālu, kas esot tepat.

 

Izrādās, ka ir arī tepat - otrā pusē milzu gatvei un parkam.

 

Pie laukuma uzrodas vēl vairāk cilvēku. Iepazīstos ar meiteni no Beļģijas, kurai ir milzīgi dredaini mati, un kurai arī patīk visu fotografēt. Kad apspriežam to, kur viņa dzīvo, izrādās, ka esam kaimiņienes! Un man šķita, ka manās kojās nedzīvo neviens no Erasmus.

Kanādiete (kas izskatās pēc ķīnietes) ievieš jaunu vārdu mūsu angļu valodā - "perching" (ir tas, kas redzams fotogrāfijā)
 

 

Milzu parka galā liela padomju karavīra statuja (Leslija vai kāda cita meitene stāsta, ka esot 30m augsta, tikai nav skaidrs no kuras vietas mērot), kas tur rokā bērnu, bet ar otru roku, kurā zobens, sašķaida kāškrustu (šis motīvs šodien jau otrreiz).

 

Iekšā piemineklī tāds kā mazs altārītis ar altargleznu (vismaz tādu atgādina).

 

Un krusta vietā pie griestiem 5 staru zvaigzne.

 

Teritorija milzīga.

Pēc visa aplūkotā jau tuvojas vakars. Uz rītu vēl jāsagatavo stāstījums, tāpēc diezgan laicīgi dodamies pa mājām.

 

Bet es kartē atrodu, kur tagad atrodos un meklēju sev tuvākos ceļus ar riteni. Braucu, braucu, līdz iebraucu Pļavniekos ar dārziņiem.

 

 

Un tālāk Ņūkolnē (Jaunā Ķelne, kas agrāk bijusi atsevišķi no Berlīnes, bet tālā senatnē apvienojusies vienā pilsētā). Viss rajons izskatās tā nedaudz citādāk. Kā citā valstī.

 

Austrum-berlīniešu izpratne par vārtiņu mākslu.

 

Gandrīz muižiņa.

 

Atkal jau dārziņu rajons ar milzu rožu pieminekļiem (?)

 

Izrādās, ka man tuvākajā koju apkārtē ir ne tikai aitas, bet arī zirgi.

 

Kā arī beidzot nofotografēju dīvaino būvi pie kojām, kas līdz šim man bija atgādinājusi dīvainu stadionu, kurā izvietotas lampas, labākai redzamībai. Taču no rīta, šķirstot "Māksla un arhitektūŗa Berlīnē", esmu izlasījusi, ka tie ir vecie gāzes rezervuāri, kas palikuši kā tehniskie pieminekļi. Tā arī netieku gudra, kur tur gāze tajā aplī.