Tirdziņi, Bauhaus un IKEA (7/09/2013)

Tā kā grupas darba ekskursija paredzēta 7dien, šodienai neviena uzaicinājuma, kur doties, nav, bet vakar turku tirgus jau bija beidzies, pirms es paspēju dabūt mango, par kuriem sapņoju jau kopš pirmās tirgus apmeklēšanas reizes, tad nolemju doties uz Winterfeldtmarkt (ziemas lauka) tirdziņu, kas aprakstīts ceļvedī kā īpaši jauka apmeklēšanas vieta sestdienā.

 

Laukā no mājas dzen arī kāda cita, nopietnāka problēma, jau pirmajā riteņa nopirkšanas dienā, ar kaju esmu aizķērusi ķēdessargu (?), kas tagad ir tā atlocīts, ka braucot rada griezīgu skaņu, strīķējoties gar pedāli. Pa dienu braucot vēl var pieciest, bet vakardienas nakts braucienā, skaņa izplatās pa kluso apkārtni un, manuprāt, tikai var pievilināt kādu nelabvēlīgi noskaņoto. Tāpēc esmu apņēmusies apmeklēt arī kādu saimniecības preču veikalu (parastajos skrūvgriežņus neesmu manījusi) un pie reizes IKEA (kā gan es to varu neizmantot, ja šobrīd līdz tam varu aizbraukt ar riteni).

 

Tā nu es izpētu googlē ceļu, safotografēju, un dodos. Liels ir mans pārsteigums, kad izrādās, ka ātrākais "veloceliņš", par kuru google mani grib izvest, ir netālu no kojām esošajam gaisa tiltam pa leju ejošā dzelzsceļa nomale. Atgādina nedaudz posmu starp Rīgas Centrālstaciju un Vagonu parku, bet nu gan jau Berlīnē šeit nav tik nedroši.

 

 

 

 

 

Tā nu es braucu, cenšoties izvairīties no lielajiem akmeņiem, kas atrodas uz grants celiņa, līdz pēkšņi gandrīz no aizskatīšanās arī vienam no tiem uzbraucu. Jo aiz žoga pēkšņi parādās aitas. Aitu bariņš, kas rāmi noēd zāli. Ar to vēl nepietiek - aiz aitām plešas diezgan liela teritorija ar saules paneļiem. Ir arī uzraksts vāciski, jo gan neizlasu. Varbūt aitas tiek turētas, lai "nopļautu" zāli un tā neaizsegtu saules paneļus?

 

Pēc brīža starp mani un dzelzceļu parādās dārziņi un pirmais Vācijas dārza rūķis!

 

Kā arī pirātiski noformēts bērnu spēļu laukums mazdārziņā.

 

Šprē upes pietekas vai attekas viens no daudzajiem tiltiem.

 

Nedaudz pa ceļam apmaldos, jo nobraucu nepareizajā ielā, toties izdomājusi savu ceļu, nonāku pie pēc izskata diezgan aizdomīga rajona. Tunelis zem ielas?

Un otrā pusē pavisam negaidīti skaļi turku kliedzieni "eine Kiste nur eiro", kas nebeidzas. Daudz krievu tautības cilvēku, visi par kaut ko bļaustās. Šķiet, ka arī cenas nedaudz augstākas, taču negaidīti tieku pie tik kārotajiem mango, turklāt šeit vēl izdevīgāk kā Kroicbergā - 3 mango pa 1 eiro. Un TIIIIK garšīgi!!!

 

Turpinu braukt uz "īsto" tirdziņu, līdz ceļš ved cauri milzu daudzstāvu mājas tunelim.

 

 

Paskatos uz sāniem un acis no pārsteiguma pat nesaprot, ko redz. Gandrīz katrā dzīvoklī pa satelītšķīvim.

 

 

Bet nejau parastie baltie, kā Pāvilostā, bet gan apdrukāti. Sākumā ar sajūsmu skatos, kādas gan intereses ir nama iemītniekiem - saulrieti pie jūras, zilas lagūnas, arī kāda daiļava peldkostīmā.

 

Līdz pamanu, ka nav jau tik bezpersoniski. Pēc turku tējas krūzes uz viena no šķīvjiem spriežot, turki uz satelīta labprāt arī drukā savus jaundzimušos, bērnu izlaiduma foto, ģimenes foto, kāzu foto. Visa māja kā viens liels fotoalbūms!

 

 

Netālu no tirdziņa arī savāda arhitektūra.

 

 Pēkšņi skatu piesaista trīs draugu bariņš, kuri visi ir ar... nē, ne aliņiem, bet bērnu ratiņiem un mazuļiem tajos, vai uz rokām! Neatceros, kas tā par filmu, kuras treilerī 3-4 vīrieši, nokrāvušies ar visvisādām bērnu mantām un ratiem, ļoti svarīgi dodas pastaigā, bet skats līdzīgs. Brīnišķīgi!!! Skaidrs, kurā valstī jāmeklē bērnam tēvs, lai māmiņa var netraucēti iepirkties :)

Tirdziņā visādi brīnumi. Arī visdažādākās cepumu formiņas - pat ar Berlīnes ģērboni.

 

Nemaz jau nerunājot par visvisādu dzīvnieku figūrām un slavenām būvēm, ieskaitot eifeli.

 

 

Ir gan parasti dārzeņu tirgotāji, kā parastā turku tirgū, gan mājražotāji kā Kalnciemielā, gan vienkārši kūciņu cepēji tirdziņu stilā.

 

Mazais turks tik prasmīgi ar rokas spiedi pagatavo svaigi spiestu sulu, ka man rodas slāpes. Diemžēl, kamēr rindā tieku līdz savai kārtai, mazo censoņu nomainījis daudz reižu pašapzinīgākais un iznesīgākais lielais brālis, kurš gan aiz pašpārliecības un nevērīgās sevis demonstrēšanas kāres, vairs nestrādā tik rūpīgi.

Bet pie sulas tieku. Un pie dīvaina, bet garšīga turku spinātu-siera plāceņa, arī.

 

Rajons gan tāds savāds. Pēc kartes skatoties atrodos Šūnebergā, bet turku daudz, grafiti arī kā Kroicbergā.

 

Atpakaļceļā esmu izpētījusi ceļu līdz tuvākajam IKEA veikalam. Braucu, braucu, un pēkšņi nonāku tādā kā būvniecības veikalu mekā. Bauhaus, IKEA un vēl mazāk pazīstami veikali. Nolemju, ka sākumā jāsāk ar Bauhaus, kas ir kā Depo, jo tur noteikti būs skrūvgrieznis manam ritenim, kas turku tirgū (pat pie zobārstniecības rīku tirgotājiem), nav atrodams. Tā arī ir. Tikai viss tik dārgs. Beigās gan atrodu 2 pilnīgi vienāda izmēra skrūvgriežņu komplektu, tikai gažāda garuma rokturiem, lētāk kā pārējie atsevišķie skrūvgriežņi. Vēl iegādājos stiepli, lai sliktākajā gadīumā ķēdessargu būtu ar ko piesiet.

 

Vai man vienīgajai šķiet dīvains šī maz-traktora noformējums? Sajūta, kā būtu bērnu notriecis.

 

 

IKEA sarakstu un aplūkoju savas sapņu dzīvokļa mēbeles, taču iegādājos atkritumu spaini, kā nav kojās (nedaudz vairāk par 1 eiro) un smieklīgi lēti tik iemīļoto māju tējas krūzi pa 0,38 eiro!!! Nu KĀPĒC LATVIJĀ NAV IKEA???

 

Izrādās, ka mans jaunais transportlīdzeklis ir gatavs arī lielākas kravas pārvadāšanai (gribēju gan nopirkt arī IKEA Lack galdiņu pa 4 eiro, bet nu varbūt pagaidīšu savu metro-autobusa biļeti, jo tādus gabarītus gan būtu pagrūtāk piestiprināt pie velo).

 

Pa ceļam vairākas gandrīz parabolas formas jumta mājas.

 

Dzeltens opelis.

 Un kojas saulrietā.

 

Vēl tik ieskrienu tuvējā Kaizerā pēc vakariņām un drošības pēc nopērku arī vietējos "roltonus".

 

Gandrīz sveiciens no mājām ir ķimeņu siers, kurš gan kaut ko nesatur, tāpēc izskatas dīvaini caurspīdīgs.

Izrādās, ka Kaizerieši (tā, kā uzņēmuma logo ļoti atgādina turku tējas krūzi, tad pieņemu, ka īpašnieki veikalu ķēdei ir turki) parūpējušies arī par pārējām minoritātēm un veikalā ir daudz poļu zupu burciņās. Jau ēstais Žureks un Fļaki.

 

 

Tas gan nav vienīgais. Blakus krievu šņabim, šokolādei "Aļonka" un iebiezinātajam pienam, pamanu Baltijas šprotes. Arī šprotes "Rīga".

 

Un izrādās, ka nedaudz augstāk, pilnīgi skaidrā latviešu valodā nopērkama Granātābolu sula no Guttas! :)

 

 

 

Vācieši nemēģina bērnus atradināt no neveselīgas vārītās desas, viņi to bērniem iebaro, pārvēršot par bitīti Maiju vai lācīti!

 

Lieta izmēģināšanai nākotnē: Berlīnē tik populārais "Berliner Kindl" alus ar dažādām garšiņām, kā arī šeit - ar iespēju nopirkt klasisko "Berliner Kindl" un atsevišķi sīrupus garšai.

 

Berlīnes mūris un aizgulēšanās (6.09.13.)

Berlīnē cīnos ar laika trūkumu. Pēc nodarbībām jādodas nokārtot tik daudz kas, ka mājās esmu ap 20:00, kad uztaisu ēst, un tad līdz kādiem 1:00 mēģinu kaut ko ierakstīt blogā, vai vienkārši sērfoju pa internetu. Neatceros, ko esmu darījusi vakar vakarā, bet no rīta pamostoties ir šoks no tā, ka ārā spilgti spīd saule. Esmu AIZGULĒJUSIES!!! Un jau pirmajā nedēļā! :o

Haotiski domāju, ko darīt. Ir bez pāris minūtēm 11:00. Būtu agrāks, varētu mēģināt paspēt uz lekcijas otro daļu, pēc pauzes 11:00, bet nu jau nekā. Nolemju, ka jāaizbrauc vismaz dabūt visas lapas, ko šodien lekcijā izmantoja un mājasdarbi.

Izeju ārā un pārbaudu, vai ritenim priekšējā riepa pilna, jo neizstāstītais iepriekšējās dienas atgadījums ir par manas velobraucējas karjeras sākumu (Ērenpreiss Latvijā neskaitās, jo to apkopt parasti palīdz vai nu Žeņa, vai Mārcis). Tad nu lūk. Turks pēc manas riteņa elementu rūpīgas pārbaudes tika noteicis, ka priekšējā riepa ir varbūt mazliet jāpiepumpē. Tad nu es, pirmos kilometrus nobraukusi un nonākusi Kroicbergā, arī nolēmu šo pumpēšanu veikt. Jau pāris reizes pieminētajā rajonā ir vairāki velo veikali, kuriem ārpusē ir pumpis ritenim.

Tad nu es piebraucu pie viena, nostiprinu pašu riteni, noskrūvēju ventilim uzgali, un noņemu galiņu, kurš kaut kā ir ieķēries, bet ar nelielu pastīvēšanos padodas. Skaļš "ššhšs" un riepa ir pilnīgi tukša! Hmm, šķiet, ka parasti tā nav bijis, bet nu vai es ko saprotu no vācu riteņiem. Uzlieku pumpi, un... Saprotu arī to, ka nemāku piepumpēt riepu! Apjukusi skatos uz pumpja trubu visā garumā un cenšos saprast, kur tur atrodas kāda svira, ko es pumpēšanai varētu nospiest. Nav. Bet riepa jau vairs nav nedaudz jāpiepumpē, bet gan pilnībā! Ieeju veikalā/servisā, prasu sievietei, kas tikko uzlikusi riteni uz statīva, lai labotu. Viņa iznāk ārā un saka kaut ko par uzgali. Saprotu, ka tam, ko es izņēmu no ventiļa, laikam tomēr jābūt iekšā. Taču es nelaižu pārdevēju prom, izprašņāju arī par to, kā tad īsti pumpēt. Sieviete man rāda uz pumpja galu, kam apkārt caurspīdīgi zaļš rokas turāmais. Es saprotu, ka tas jāvirza pa cauruli augša - lejā, tā pumpējot. Pārdevēja aiziet.

Sāku ar ventiļa aiztaisāmā ielikšanu atpakaļ, kas vairs neizdodas! Galu galā arī izņemt nebija nemaz tik viegli. :/ Mēģinu, mēģinu, līdz rodas ģeneāla doma, galu, kurā jāieliek izrautais, var paplest uz sānu iegriezuma rēķina. Paplešu - līdz puse no vītnes nolūst! Esmu šokā. Tikko kā nopirkusi riteni - un jau salauzusi! Uzskruvēju tomēr atpakaļ un ceru, ka gaisu garām nelaidīs. Tad ķeros klāt pumpja galu aptverošajam zaļajam apvalkam, kas, manuprāt, pēc sievietes teiktā jāvirza augšup-lejup (kā Bajinskis ar ebonīta nūjiņu), bet man nekas nevirzās! Izskatu pamācības skatlogā, bet tur tikai par stiprināšanu un kkas par "Atom kraft", un ja tāda nav, tad neko. Jau gandrīz nolaižas rokas, varbūt man nepietiek spēka pumpēšanai. Vēl brīdi pacīnos ar rokturi, bet tad metu mieru. Vai tad tiešām man neizdosies atgriest pie dzīvības tikko nopirkto velo? Domāju par otrreizēju iešanu pie servisa apkalpotājas, kad rodas ideja rokturi paskrūvēt vienā vai otrā virzienā. To arī daru.

Pēkšņi no kaut kurienes sāk plūst gaiss!!! Sajūsmā tik skrūvēju vienā vai otrā virzienā un cenšos sataustīt galā, kur tur kaut kas plūst. Bet galā tā īsti neplūst. Nu varbūt brīžiem, taču labāk kaut kas. Tad nu lieku pie ventiļa un mēģinu skrūvēt vienā vai otrā virzienā. Brīdi tā nocīnījusies, nolemju pataustīt riepu. Liels ir mans pārsteigums, kad secinu, ka tā ir pilnīgi cieta! Un tad pēkšņi PĀR MANI NĀK ATKLĀSME!!! Pumpim nekas nav jāskrūvē, vien stiprāk pie ventiļa jāpiespiež gals, tad pa to sāk plūst gaiss! Ātri mēģinu rokturi atskrūvēt vietā, pirms veikala darbinieki nav pamanījuši, ka esmu viņu ierīci gandrīz izjaukusi pa detaļām, un steidzīgi braucu prom.

Pa dienu, lēnāk braucot, maršruts izskatās nedaudz citādāks kā ejot kājām. Pamanu, ka parks, caur kuru no rīta braucu, saucas "Augustplatz" un pilns ar rozēm. Tālāk ceļu brīžiem turpinu blakus automašīnām uz lielā ceļa, jo tā braucas ātrāk.

Taču pēdējā posmā līdz universitātei, velobraucējiem ir diezgan paplats veloceliņš.

Universitātē gaidu aiz durvīm lekcijas beigas. Kad kāds beidzot sāk rosīties uz iziešanu, eju pie Ganima un cenšos pateikt savu pirms tam izdomāto teikumu vāciski: ""Ich habe aufschlafen!" Ganims smejas, bet šķiet, ka par pašu faktu, nevis par manu teikumu :) Dabuju uzdevumus, kā arī pēc pasniedzeja norīkojuma: "Paņemiet Evu (viņš joprojām nesaskata mana vārda atšķirību, kad saku, ka esmu Ieva) kādā grupā!" - tieku uzaicināta Amēlijas grupā. Izrādās, ka mums dots uzdevums nedēļas nogalē iepazīt kādu Berlīnes "Kiez". Visa Berlīne sadalīta 12 daļās "Bezierk" (kā mūsu Purvciems, Imanta utt.), katra daļa vēl atsevišķos mazākos rajonos "Kiez" (varbūt kā Klusais centrs, Miera ielas rajons, Mēbeļnieks utt.). Mana grupa izvēlējusies Kroicbergu, kurā es jau divas reizes esmu bijusi. Nolemjam turp doties 7dien, jo beļģu puisis Hadriens 6dien apmeklēs mūzikas koncertu. Dabuju savu pirmo draudziņu telefona numuru no Amēlijas :)

Pēc neapmeklētās lekcijas ap 14:00 paredzēts tikties pie ēdnīcas, tāpēc nolemju izmēģināt maģisko "Menza karte". Apstaigāju plašos stendus, kas nedaudz atgādina Latvijas Lido un pamanu, ka tikai pa 1.35 eiro ir dabujams bulgurs ar sojas pupiņu mērci, ko arī paņemu. Nav negaršīgs, bet manis paņemtā lielā porcija arī nav apēdama.

Pie Menzas jātiekas, lai kāda pasniedzēja pavadībā dotos Berlīnes mūra apskatē. Ekskusijas un citi izklaides pasākumi paredzēti gandrīz katru dienu pēc nodarbībām, taču, tā kā parasti viena pasākuma ameklētāju skaits ir limitēts no 20-35 cilvēkiem, tad pirmajām 3 nedēļām varam pieteikties tikai 2 pasakumos (izņemot kino trešdienas, ko var apmeklēt visi, kā arī speciālo ekskursiju uz Bundestāgu, kurš paredzētstrīs reizēs pa 30 cilvekiem katrā). Labā ziņa ir tā, ka tad, ja 2 dienas pirms pasākuma vēl ir brīvas vietas, tad varam pierakstīt savu vārdu, kur gribam. Tā arī esmu vakar izdarījusi.

Satieku ekskursijas vadītāju un saku, ka esmu ar riteni, un, vai varu to ņemt līdzi. Pasniedzējs ir ļoti atsaucīgs, vien brīdi domā, ko man darīt ar viņu pirmo transportu - autobusu, jo tajā riteni nedrīkst pārvadāt. Bet tad apmēram izstāsta, kā es varu tikt līdz S-bāņa pieturai, kas esot netālu. Sameklēju vajadzīgo kartē un braucu līdz pieturai. S-bānī un U-bānī atsevišķi jāpērk biļete ritenim pa 1,70 eiro, taču negribas atstāt riteni pie skolas un vēlāk iztērēt vēl vairāk naudas & laika, lai tiktu pie riteņa atpakaļ.

 

 

Brauciens ar bāni nav tik sarežģīts, kā esmu domājusi (ka es ar riteni gāzīšos pārējiem virsū) taču ir smagi, jo vieta izvēlēta nepareizā, kur stāvēt (savienojumā, kur grīda šūpojas). Galā nedaudz pārējos pazaudēju, jo, kamēr uzbraucu ar liftu augšā, lai pieslēgtu riteni, tikmēr pārējie nemaz augšā nenāk, bet lasa informāciju par sadalītās Berlīnes laika Spoku stacijām, kurās bāņi nepieturēja, jo tās atradās Austrumberlīnes pusē. Tālāk izejam pie pamatīga parka, kas veltīts Berlīnes mūrim un visam ar to saistītajam.

 

Attēlā 20. gs. arheoloģija, jeb eksponēts ceļš pirms mūra uzcelšanas.

 

Pats orģinālais mūris ar pāris vietām, kur mūri iedzīvotāji nodrupinājuši. Tā vieta caurstaigājama armatūra.

 

Visi, kas miruši, cenšoties tikt otrajā pusē lecot pa logiem, lienot pa tuneļiem vai kā citādi mēģinot tikt pāri.

 

Vācu valodas skolotājs un šodien arī gids. AustrumBerlīnes robeža nebeidzās pie vertikālā mūra, bet gan pie horizontālās betona līnijas. Mūrī bija durvis, lai otra puse varētu mūri salabot arī no pretējās puses, taču atrodoties vēl savā Berlīnē.

 

Pamanu, ka pāris meitenēm ir dažādu krāsu, bet viena dizaina un firmas somas. Skaidrs, ka skandināvi, taču kuri?

 

Rekonstruētā mūra vieta ar dubultmūri un to, kā austrumberlīnieši redzēja pretējo pusi. Zeme, kas starpā, protams, katru dienu tika nogrābta, lai pieķertu pārkāpējus.

 

Nu jau vienādās somas kļūst uzkrītošas. Uzprasu kādai no meitenēm. Izrādās, ka viņas visas nav no vienas valsts, taču skandināvietes gan.

 

Vēl viena 20.gs. arheoloģija. Saspridzinātā baznīca.

 

Un saspridzinātās vietā uzbūvētā jaunā. Iekšas kodols no māla.

 

Vecās baznīcas pamati eksponēti jaunajā baznīcā.

 

Māla kodolā kā pildviela vecās baznīcas atliekas - ķieģeļu atlūzas, koks, marmors, vitrāžas gabaliņi.

 

Pāri zālītei plāksnēm izliktas taciņas, kur mūra laikā bijuši berlīniešu izraktie tuneļi pārbēgšanai.

 

Rekonstruētais mūra posms ar dubulto mūri un sargtorni.

 

Ja nu kāds nezin, ka Rietumberlīnē īstenībā bija USA, Franču un Angļu sektori.

 

Kultūrvēsturisks piemineklis izdrupināts.

Visā Berlīnē ik pa brīdim uz ielas, metro u.c. vietas parādās plāksnītes ar mūra posma nosaukumu.

 

 

Ekskursija beigusies, pretī pamanu interesantu vietu, kuru derētu nākotnē apmeklēt pakāpelēšanai pa augšu.

 

Ceļš mājup jeb uz turku tirdziņu pēc iepriekšējā reizē nenopirktajiem supergaršīgajiem mango, par ko nožēloju visu nedēļu. Ceļš gan caur dizaina veikaliņiem. Šeit - aprakstāmais un nodzēšamais šķīvītis.

Virtuve bērniem no finiera.

 

Kamēr es stājos visu fotografēt, ieiet iekšā utt. Tikmēr turku tirgus jau beidzies! 18:30 :(

 

 

Tā kā ēšana Berlīnē tomēr ir salīzinoši ļoti lēta. Lētāka, nekā veikalā nopērkamā pārtika, tad nolemju turku tirgus vietā vismaz nobaudīt turku ātro uzkodu ēstuvi. Imbiss - vācu vārds uzkostuvēm.

 

Pretī tirgum ir skaistā promināde ar hipsteriem un ne tik hipsteriem, bet tā kā ir piektdiena un man nav kompānijas, tad nolemju vismaz vienatnē baudīt jauko un silto vakaru.

 

Izvēlētā vieta vakariņām.

Vakariņās turku falafels (iesaku) un kaut kādi dīvaini kokteiļi (neiesaku).

Pētu ceļu uz mājām ar atpeldējušo ciemiņu.

 

Kafejnīcas kā Albertielā.

 

Mājupceļā ieraudzītais tilts Kroicbergā, kas izskatās pēc populāras tikšanās vietas.

 

Braucu, braucu, un pēkšņi - milzu baznīca!

 

Balta mašīna.

 

Apaugušas durvis skaistā naktī.

Mājas, mājas, pēkšņi - tornis! Un, ja nav skaidrs, kas tas ir - vecais labais ieteikums tūristiem, jāapskatās, kā sauc apkārt esošos krodziņus. Tātad - ūdenstornis.

Izstāde kafejnīcā, kurā es labprāt uztaisītu party crushing.

Vēl viens skats kā no filmām. Man kojās šķiet ir kaut kas līdzīgs, bet vēl neesmu mēģinājusi.

 

Neizskatās tik bailīgs kā mūsu tuneļi zem dzelzsceļa.

 

Braucu par Vīrieš-Velna (Mann-Teufel Strasse) ielu un nezin kāpēc uznāk vēlme kaut ko padziedāt. Šīvakara repertuārā šī. Nav gan 4:00 no rīta, bet kaut kā iederas. Braukt galīgā tumsā pa nepazīstamu pilsētu tomēr nav mana ierastākā nodarbošanās. Tā kā nedaudz bailīgi, taču ne tik ļoti kā nākot kājām turku rajonā no valodu kursu pasākuma.