Mārcis gaida iziešanu gatavībā pie durvīm.
Dienā daudzas mājas izskatījās vēl simpātiskāk kā naktī, kaut gan mulsināja, ka, uz pēc izskata vecas mājas, rakstīts gads 1957. Vēlāk gan visu noskaidroja kāda suvenīrveikala kartiņa, kurā parādīts Varšavas vecais laukums 1945. gadā. Lūk, ko tētis bija domājis, teikdams, ka Varšavā nav īsti ko redzēt, jo viss ir karā sabombardēts. Nu kaut kas jau ir - pāris māju pirmie stāvi.
Poļu darba drošība būvniecībā.
Nākošā atrakcija bija pusdienas, kuru apspriedē uzvarēju es ar tradicionālo poļu piedāvājumu. Restorānu ieliņa pie baznīcas, kurā galdiņam nepārtraukti jāj(?) / brauc garām zirgu pajūgi ar lielākoties Āzijas izcelsmes tūristiem.
Nākošā izklaide bija dievkalpojuma beigas kādam vēsturiski militāram notikumam par godu - no baznīcas laukā devās poļu karoga lentēm rotāti pusmilitāra izskata vīrieši, elkoņos saķērušās kundzītes un gaidu/skautu/mazpulku bariņi.
Taču visaizraujošākās bija hipsteru kāzas, kas paredzētas kā nākošais pasākums baznīcā. Jaunais pāris un jaunākie viesi ieradās riteņu "kritiskajā masā" skandējot zvaniņus un baloniem rotāti.
Šis gan nepārspēja katra bērna sapni - balonu vīru ar milzu hēlija zvēru un Zibens Makvīnu u.c. tēlu mākoni, kurš gan, kā pēc Myth Busters noskatīšanās zināms, bija par mazu, lai viņu paceltu gaisā.
Ēdām Flaki (fļaki - kaut kāda dzīvnieka kuņģa zupa), kurš šoreiz pārsteidza ar citādāka izskata kuņģa bārkstiņām kā parasti - esmu ēdusi kuņģa sloksnītes, kas atgādina pumpiņveida izcilnīšus, bet šoreiz bija līkločveida bārkstiņas.
Žurek pēc oficiantes angliskā tulkojuma izklausījās pēc skābu kāpostu zupas, bet garšoja pēc zirņu-žāvētas gaļas zupas.
Bigoš - visādi gaļas pārpalikumi (žāvēta desa, liellopa strēmeles, cūkgaļa sautētos kāpostos).
Ar to arī Varšava beidzās un braucām bāņa virzienā (gan apmaldoties, jo TomTomā nebija jaunizbūvētā ceļa, bet Wazei nebija interneta) uz Berlīni.
Pa ceļam secinājumi, ka lielākā daļa poļu brauc ar gāzi, jo tās tanki ir uz katra stūra.
Ja Tev ir ugunsdzēsēju auto, Tu esi pirmais ciemā un sirēnas var ieslēgt arī tikai tāpēc, lai nenormālā ātrumā iznestos cauri vecpilsētai un, teiksim, nenokavētu mammas pagatavotās pusdienas.
Jo sūdīgāks auto, jo iznesīgāks braucējs, kurš, nedod dievs, netiks Tev garām pilsētā uz 120km/h. Izlieksies pa logu un apdzenot kratīs dūres.
Pa ceļam pārdomas par poļu reklāmu veidotājiem, kas noteikti nav mākslinieciskas personības, bet gan brutāla izskata veči, kas māk rīkoties ar datoru.
Uz bāņa daudz bembiju pāreju.
Vācijā iebraucam ar apmākušos laiku. Pagaidām izskatās drūmi, bet apartamentu rajonā jau mazliet labāk.
Izīrētājs, puišuprāt, ir perverss vācietis labākajos gados, kas nedaudz iedzēris stāsta par to, ka dzīvosim geju rajonā, piest kanti man, pašam līdzi paliela neglīta meitene un maza, simpātiska taizemiete, bet Mārcim stāsta, pliķējot Jānim uz pleca, ka mani droši var atstāt Berlīnē, jo viņš ir gejs. Tā īsti arī nav skaidrs, ir vai nav.
Bet pa ceļam uz diennakts Kaizer (ķeizarveikalu), kur sortiments kā Stockmann, bet cenas lētākas kā RIMI, secinam, ka
geju rajons ar visiem interesantajiem lateksa utt. veikaliņiem,
žurnāliem
un tematisko pasākumu plakātiem
ir diezgan jauks un pilns mākslas galeriju, antikvariātu un dizaina veikalu.
Klubs lejā pie mūsu apartamenta ārdurvīm.
Vakariņās ļoti garšīgas turku kebaba kastītes un man pirmā šī brauciena "Curry Bratwurst".
Vakarā priecājamies par lēto un garšīgo Šardonē-Savingjon baltvīnu un auto bagāžniekā negaidīti atrodam no Latvijas līdzi paņemto gandrīz veselo torti "Kristīne".
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru