Pa ceļam rūpīgi skatos kartē, ko pagājušajā dienā, ejot kājām no universitātes esmu tālredzīgi nopirkusi, lai varētu braukt ar riteni. Karte ir milzīga, aptver visus 12 Berlīnes rajonus, taču ļoti parocīgi sagriezta un salocīta tā, lai ejot nav jāatpleš viss laukums, bet var atvērt mazu lapas atvērumu ar nepieciešamo. Jau U-bānī pētu skriešanas maršrutu, lai paspētu uz tiem 13:30 laicīgi. Beigās gan galā apmaldos, toties uzzvanu pārdevējam, lai viņš zin, ka esmu jau gandrīz pie viņa. Sola, ka tūlīt nonāks lejā, tikmēr es saprotu Vācijas māju numerācijas sistēmu. Ne vienmēr ielas vienā pusē ir pāra un otrā nepāra skaitļi, turklāt arī paši skaitļi ne vienmēr iet tieši pēc kārtas.
Pārdevējs, izrādās, ir turks (ko gan citu varēja gaidīt). Ieved aizslēdzamā velonovietnes dārziņā un parāda riteni. Nu, protams, ka reklāmā izskatījās labāk. Jau sāku domāt, vai negribu smukāku utt. Bet saku, ka izbraukšu. Pirms tam pēc Mārča ieteikumiem pārbaudu, vai pedāļi nekustas un, zinošāka skata pēc, paraustu vēl šo to. Izbraucu. Sēdeklis par augstu un sen neesmu braukusi, tāpēc gandrīz kaut kur ieskrienu, bet braucot izdomāju, ka tā kā pārdevējs ir turks, turklāt man ritenis nemaz tik ļoti nepatīk, bet ir steidzami nepieciešams funkcionāli, tad jāmēģina kaulēties. Atbraukusi atpakaļ saku, ka tā jau it kā ritenis normāls, bet sēdeklis par augstu un man nebija pārak ērti. Piedāvāju 40 eiro. Turks gan saka, ka grib 50 eiro. Es, ka - 45 eiro. Tam arī viņš piekrīt. Abi priecīgi.
Pārbraucu uz tuvējo parku un apskatu pirkumu. Šķiet dīvaini dažādie uzraksti uz paša riteņa, it kā tas kādam piederētu un iniciāļi būtu uz paša ritens. Turklāt pamanu arī uz stūres gravīras. Nu jau šķiet, ka turks riteni kādai dižciltīgai meitenei nozadzis un nu pārdevis man. Ceru, ka tās tomēr ir tikai manas iedomas un policija pa ceļam mani nesavāks.
Tik ātri viss galā, varu sākt savas pirmās riteņbraucēja gaitas Berlīnē. Sākumā no visa baidos - ieskriet, nokrist, uzbraukt virsū, no apmalēm, kaut gan Berlīnē vispār ar apmaļu augstumu ietves neizceļas, it īpaši centrā. Bet pamazām jau pierodu. Sākumā braucu braukšanas pēc, bet pēc kāda brīža attopos, ka vajadzētu izdomāt maršrutu caur turku tirgu, kurā jānopērk velo saslēgs un groziņš lielajai somai, līdz kojam. Atveru karti un apmēram izpētu, kur jābrauc. Sākumā braucu pa gājēju ietvi, taču ar laiku saprotu, ka velobraucēji Berlīnē ir diezgan pasargāti no autobraucēju dusmām, pretstatā Latvijai, un iespējams arī braukt pa ielu, kur nav jāuzmanās no gājējiem. Es gan tāpat bieži stājos, lai izpētītu apkārt esošas mājas, nofotografētu un apskatītos vēlreiz kartē, vai braucu pareizi un kur jāgriežas.
Man atgādina mūsu Mārtiņu Sirmo.
Koka žalūziju māja.
Skaists krustojuma skatu punkts. Dzīvē - pāris reižu aizraujošāks :)
Kartē skatīšanās un fotografēšanas pieturpunkts, kā arī sajūsma, esot virs zemes.
Berlīnes MounlenRūža.
Lomogrāfijas veikaliņš arī Berlīnē. Pa ceļam uz Kroicbergu saslēgu vēl nebiju nopirkusi, tāpēc ar lielām bažām novietoju riteni tieši pretī skatlogam un tad ar vienu aci vaktējot, pētīju fotoaparātus, taču sapratu, ka lai arī relatīvi drošaka Berlīne, tomēr nespēju šādu nozagšanas stresu izturēt. Veikaliņš palika nākotnes apmeklējumiem.
Skaistie Šprē upes kanāli.
Jo tuvāk Kroicberga, jo vairāk velosipēdu un kafejnīcu.
Kā skaisti būvniecības laikā ierīkot gājēju tuneli.
Tas pats. Būvdarbu norobežošana no gājējiem.
Ik pa brīdim uz ielas kāds mūra fragments.
Un izbraucam no USA sektora Rietumberlīnē.
Brežņevonkulis.
Izrādās, ka uz riteņbraucējiem Berlīnē īsti parastās ceļa zīmes neattiecas.
Diena ir saulaina un kā radīta atpūtai ar grāmatu parkos, ko daudzi arī izmanto.
USA atgādinošs veikaliņš.
Kroicbergas grafitī uz akmeņiem.
Nonāku galā un meklēju pēc iepriekšejā reizē izpētītajiem velo piederumu veikaliņiem. Vienā no tiem skatlogā ir Brooks sēdekļi par ~ 50 eiro, izdomāju, ka īsti nevienu citu ar tik plašu sortimentu nezinu, tāpēc jāiebrauc šajā (jo nevaru nekur riteni pieslēgt) veikalā uzprasīt atslēga sēdekļa nolaišanai. Esmu gatava to pirkt, bet pārdevējs iedod tāpat. Sēdeklis nolaists. Par palīdzību izlemju arī pārējo vajadzīgo atrast šeit. Saslēdzamo izvēlos līdzīgu kā Latvijā - ar ķēdi, tikai galā piekaramā atslēga. Groziņu dabuju pa 4 eiro un no nomainījušās pārdevējas arī plastmasas savilcējus, ar ko to piestiprināt pie aizmugures bagāžas restēm. Pamanu, ka ir arī gumija ar āķiem, ar ko nostiprināt somu, turklāt gumijas uzreiz ir 4, kas palīdz viskaut ko aiz tām aizbāzt. Esmu gandrīz pilnībā nokomplektējusi riteni. Brīdi apsveru domu par universālās atslēgas iegādi, eļlu pēc izskata sarūsējušajai ķēdei un pumpi, bet beigās to visu nenopērku ar domu, ka gan jau vēl pirmajā dienā nesalauzīšu riteni.
Izrādās, ka ceturtdienās turku tirgus nav, toties skatlogos gan par turkiem atgādina, it īpaši mazie balles kleitu veikali ar mazo turku gredzenu nesēju puiku.
Kinoteātris ka filmās.
Izskatās pēc mājas bērniem.
Ķīniešiem baltā ir sēru krāsa? Kāzās koši sarkanās kleitas?
Dzelzsceļš kā Latvijā.
Pamazām tuvojos savam koju rajonam. Pēkšņi uzmanību piesaista skats, kas neiederas apkārtējā vidē. Pie mājas pilns ar nogāztiem un nokaltušiem kokiem lielās kaudzēs. Rūpīgāk ieskatoties redzams, ka mājai vairāki logi izdauzīti un vispār viss izskatās pamests. Apkārt manāmi veci cilveki, kas pārvietojas ar palīglīdzekļiem. Sajūta nedaudz kā šausmu filmā, kur esmu iebraukusi kādā epidēmijas skartā ciematā.
Tālāk vēl interesnatāk. Krāšņa māja, kas, pēc uzraksta spriežot, ir bijusi slimnīca pirmā Pasaules kara laikā. Tagad izdemolēta, redzams iegruvis jumts, taču rotājumi izskatās pārliecinoši. Nožēloju, ka esmu viena un man nav kompānijas, ar kuru mājā ieiet, jo vienai nezināmā pilsētā kaut kā bailīgi ko tādu darīt... Pekšņi pamanu, ka uz mani pusi lēnām brauc kāds pārītis. Meitenei fotoaparāts - tātad savējā. Puisis man angliski prasa, vai esmu bijusi tur iekšā. Atbildu, ka nē, uz mirkli apsverot domu, vai nevajadzētu uzprasīties iet apmeklēt māju kopā, taču tā vietā - sāku lēnām braukt prom, pie sevis mokoties pašpārmetumos par neuzprasīto, jo es jau bieži vien esmu "Miss garām palaistā iespēja ar vēlāko nožēlošanu". Grūti būt svaram.
Izpētāmā māja nākotnei.
Pēc sagrauto māju rajona seko mazdārziņi abās ielas pusēs un dārza pieredumu veikali.
Līdz pēkšņi - ielas galā skaists parks!
Lūk arī mans pirkums (es zinu, ka māku maksimāli efektīgi novietot riteni fotografēšanai slīpumā, uz kāpnēm)
Pirkumā ietilpstošais zvaniņš.
Kravu nostiprinošā gumijlente.
Tuvāk mājām - krematorija.
Jau pavisam tuvu - pamesta māja Latvijas stilā.
Līdz beidzot vairāku stundu garais brauciens ir beidzies! Klusībā ceru, ka nākošajā rītā vēl varēšu paiet.
Kojās nolemju pagatavot vakariņas un iepazīstu virtuves aprīkojumu. Izrādās, ka gandrīz visi, kas šeit dzīvojuši, ir domājuši, ka nekādu virtuves katlu un pannu kojās nebūs (arī es esmu mazo pannu paņēmusi), tāpēc šobrīd virtuvē, kas paredzēta 8 istabiņu iedzīvotājiem (8 cilvēkiem), ir 11 pannas, no kurām kādas 4 ir vienādas no IKEA, kā arī 12 katli, no tiem - 4 vienādi no IKEA.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru