Un... protams, ka mūsu vācietis nav lejā 7:00. Nav arī 7:05, 7:10 un 7:20, kad es uzstāju, ka jāzvana. Un, protams, viņš ir mājās, kas galīgi nav tur, kur mēs, bet man tests sākas 8:00. Beigās tomēr visu paspējam un esam pie manas nākošo 5,5 mēnešu mītnes - Berliner Freie Universität. Nu tā neko - atgādina Jessheimas vidusskolu, kurā savulaik viesojāmies. Kā nekā universitāte uzcelta 1948. gadā, kā protests pret to, ka Berlīnes Humbolta universitāte palikusi Austrum Berlīnes pusē.
Iepriekšējā vakarā ielādēti sen atsūtītie Erasmus koordinātoru PDF, kurus pat lāgā neesmu apskatījusi. Tik ļoti šis gads man bijis intensīvs, ka pilnībā paļaujos uz nesenā pagātnē atskārsto "vari plānot un vari neplānot, tāpat beigās viss beidzas labi", tātad izvēlos neko pati speciāli nemeklēt, jo ir cilvēki, kuriem maksā par manis informēšanu.
Pēc atsūtītajām kartēm atrodam testa halli, kurā sākumā paredzēta atklāšana. Mārcis dodas uz auto, pa ceļam iepazīdamies (cik gan viņam tipiski) ar maniem kursu biedriem un rādīdams, kur jādodas. Es tikmēr dodos uz lekciju zāli. Izvēlos pirmo solu (baidīdamās neredzēt uz projektora rādāmo), taču drīz mūs izdzen reģistrēties, ko jau iedama iekšā biju nojautusi.
Garākā rinda pie mana "K-M". Un nav jau brīnums. Lielākā daļa ir ķīniešveidīgie Lī, Khaņ, Ņī utt.
Esmu, protams, tikusi gandrīz pašā sākumā, un dabuju lielo aploksni, kurā ir pagaidu studentu apliecība, atlaides kupons universitātes simbolikas veikaliņā krekliem utt. Kā nepatīkams pārsteigums ir lapa, kas informē par kabinetiem, kuros notiks intervijas(!) WTF intervijas (???) Iepriekšējā vakarā labās gribas vadīta saņēmos aiziet pie auto sameklēt tumši zilās bikses un balto blūzīti (balto krūšturi gan neatradu un aizgāju ar zaļo zem baltās blūzes, laikam tāpēc arī tieku "zaļajā", nevis "baltajā" grupā) simboliskajai pirmajai skolas dienai, taču ilgi meklēto vācu gramatikas grāmatiņu, kas kaut kur ielikta, lai "nav dziļi" tā arī neizdevās atrast. Tagad, ieraugot pārbaudījumu veidus, nākas kost pirkstos. Pilnīgi nesaprotami arī šķiet tas, ka ar vācu valodas iemācīties gribētājiem, visi organizētāji runā vāciski, vienā brīdī gan izdomājot, ka tekstu, kurā stāsta par to, kas jādara tiem, kas testu nokārto vissliktāk - zem A2 jeb A1 līmenī (pilnīgs iesācējs), mērķauditorija vāciski tieši varētu arī nesaprast, tāpēc tas tiek paskaidrots vēlreiz - angliski. Tekstā arī noskaidrojas, ka papildus testam rakstiskais un mutiskais pārbaudījums būs tikai tiem, kam līmenis pēc testa būs A1 vai A2. Ja esi muļķis - strādā un satraucies vairāk ;)
Mani gan vairāk sāk satraukt apkārtējie, kas visi izskatās esam pazīstamo bariņos un runā savā starpā vāciski(!) Sāku nojaust savu likteni uz A2 pusi.
Zaļo grupa sāk ar ekskursiju. Tiekam vesti uz "Menza" - ēdnīcu, kurā ar naudu nevar norēķināties, vajag "Menza Karte" (neteikšu, ko man šis vārds "menza" atgādina).
Tālāk ir 3 kafejnīcas, no kurām viena ir totālākā hipsternīca "Pi Cafe" pašā augstākajā bēniņstāvā ar miskastē savāktiem dažādiem sēžamajiem (pēc izskata) un līdzīgā veidā iegūtām katru dažādu - krūzītēm.
Vēl pāris reizes uzsver "sarkanā gaiteņa" nozīmīgumu, un ejam uz testu, kurš.... kavējas!!! Punktuālie vācieši :))
Testa telpā jāaizpilda pieteikšanās, kas arī uzkaras. Gaidam, gaidam... Pasniedzēji sāk dalīt kobfektes. Par pēc valodas kursu ikdienas izklaidēm atbildīgais, pamanījis manu vārdu ekrānā, prasa, vai esmu no Latvijas, jo viņš tur kādu brīdi strādājis, mākot gan tikai "lūdzu" un "paldies".
Beigās tomēr tiekam pie testa. Jāievieto 8 tekstos vārdu trūkstošie burti, piemēram, "sie kli_ um Tur" (piemērā gramatiku nelabot). Mazie vārdiņi jau atpazīstami viegli, kā "ab_", "u_", taču tie, kam sākums nenosakāms un trūkstošo burtu daudzums arī... Beigu beigās uz ekrāna skaidri rakstīts A2 (protams, ka man būs arī mutiskais un rakstiskais tests, un tas nekas, ka kojās arī jātiek un runājusi vāciski neesmu 7 gadus). Dabūti ~38 %, tātad Latvijā vismaz būtu sekmīga.
Gandrīz sagrauta dodos uz rakstisko daļu, kas atkal kavējas, jo neviens nezin, kur kabineta atslēga. Beigās izdala lapas un 20 min liek rakstīt izdomātu stāstiņu par 4 draugiem, kur tie tikušies, kur pa dienu braukuši utt. kādi 12 jautājumi, no kuriem paspēju atbildēt uz apmēram pusi, jo par lielāko daļu vārdu, ko rakstu, nav ne jausmas, vai viņus tā arī raksta.
Pēc rakstiskās daļas sekojošāš vēl lielākās sabrukuma sajūtas, pasniedzēja aicina uz mutisko interviju, kur, pirmo reizi pirmā ceļu roku un izbrīvēju sev ceļu pie durvīm (nav jau gan tā, ka visi baigi lauztos būt pirmie, bet pāris gribētāji lēni dodas norādītajā virzienā), jo man taču jāpaspēj tikt kojās, turklāt gaidot ārā, bez vārdnīcas un interneta, neko jaunu neiemācīšos, tikai vēl lielāku stresu dabūšu.
Esmu iekšā. Man izdala lapu ar 6 tēmām, no kurām jāizvēlas viena, par kuru gribēšu runāt. Lasu un pamazām katru atmetu, jo dažos jautājumos nesaprotu pašu jautājumu. Beigās nonāku pie tēmas "Kāpēc Berlīne?", kur jāatbild un samērā vienkāršiem jautājumiem - kāpēc izvēlējos šeit studēt, ko studēju, kā zinu vācu valodu (šeit man ir kur izpausties un reizē arī attaisnoties, kāpēc šķietu tik stulba). Un tad sākas... Sākuma teksts, ko esmu paspējusi domās izrunāt ir +/- tāds, ka domu var saprast, bet tālāk... Uzdod jautājumu. Es saprotu. Es gribu atbildēt. Es pasaku 1 vārdu... intensīvi domāju, kā nākošo pateikt vāciski... beigās pasaku angliski. Nu labi, ne viss šādi, bet tomēr. Vēl jau es arī mēģinu paskaidrot, ka man šobrīd ļoti jūk abas valodas, jo tās ir līdzīgas. Šķiet, ka pasniedzējas līdzjūtīgi smaida un māj ar galvu, kamēr es nosarkusi stomstos. Vienvārdsakot - briesmīgi. Intervija beigusies, rīt jābūt 10:30, lai uzzinātu, kurā grupā esmu tikusi. Pašai sajūta, ka A0. Un vēl sajūta kā pēc vidusskolas angļu valodas CE, kur no uztraukuma pat nevarēju atcerēties, kā angliski ir "skatīties TV". Acis tā aizdomīgi sāk grauzt, taču noturos. Galu galā vēl jau nekas nav beidzies, jātiek kojās.
Pēc nelielas Mārča pagaidīšanas, kurš tikmēr apsekojis rajonu un paziņo, ka skola ir tādā kā Berlīnes Mežaparkā jeb Losandželosas Beverlihilzā, un kojas nedaudz lētākā, bet arī paglaunā teritorijā, braucam dabūt atslēgas.
Kojās vairs nesaprotu, kādā valodā prasīt un ko prasīt. Šķiet, ka nu jau nemāku arī angliski :( Bet beigās visu dabuju. Saimnieks gan vāciski izskaidro, ko darīt turpmāk un iedod žūksni papīru un 4 atslēgas, bet to vēl var kaut kā arī vēlāk... varbūt uzzināt.
Pie manas mājas daļas zvanu pogas. Mārcis aizrautīgi sāk meklēt manējo, varbūt esot uzvārds. Es jau nu esmu pilnīgi pārliecināta, ka nav, jo es taču tikko kā tikai atslēgas dabujusi.
Taču... IR!
Un arī iekšpusē uz pastkastītes! :) Nu jau ir nedaudz labāk. Izrādās, ka dzīvošu arī 1. stāvā (vāciešiem 0.) un gaiteņa galā, kur citi netraucē ejot garām.
Kamēr nesam mantas, izpētu, ka manā kāpņu telpā neviens latvietis nedzīvo, vien kāda lietuviete un pāris krievi.
Un tad - pamāju atvadas un palieku viena.
Otro reizi šodien noturos un acis paliek sausas, jo tie 3 milzu čemodāni un pāris somas ir jāizpako. Izrādās, ka aizkari man ļoti noderētu, lai no ielas vakarā vāciešiem netiktu izklaides pasākums, taču nav pie kā līdzpaņemtos piekārt. 2 āķīši atlikuši, saspraudes, ar ko inženieris spēj uzburt jebko, arī nepaņēmušās līdzi. Iesākumam jāiztiek.
+/- izkravājos un dodos uz veikalu pēc vīna, kurā remdēt šīsdienas stresu. Pie kojām (sarkanās) izvietoti mazdārziņi kā Latvijā.
Veikalā, protams, izrādās, ka Swedbankas Maestro Card nemaz nepieņem. Emocionālā uzplūdā atbildu, ka tad neko nepirkšu un atstāju pirkumus dusmīgajai pārdevējai un rindā stāvošajiem. Pēc brīža, protams, to nožēloju, taču tā kā pie lētā "Penny" veikala ir arī lētais "ALDI", tad nolemju iepazīt visas iespējas. "Aldi" jau sākumā dodos pie kases, lai uzzinātu, vai pieņem manu karti. Mhm. Protams. Vai gan ŠAJĀ dienā to varētu kaut kur pieņemt. Atliek Stockmann veidīgais, dārgākais šai galā - "Kaizer". Tur, par laimi, it kā viss kārtībā. Dokumentus vīna pirkšanai gan prasa arī šiet, bet viss pārējais veiksmīgi.
Ja vien neskaita pašu vīna atvēršanu, kas izrādas manām vārgajām rokām diezgan pamatīgs pārdzīvojums. Neesmu arī noskaņojumā meklēt kojās kādu stipru vīrieti, tāpēc nolemju likt lietā fiziku, kas rezultējas ar iesvētītu istabu. Pirmajai skolas dienai ar šo pietiks.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru