Berlīne kājām (4.09.13.)

Iepriekšējā vakarā esmu nolēmusi uz skolu mēģināt iet kājām. It īpaši, kad izpētīts, ka viss ceļš pēc googles vārdiem, aizņems 1h 25min. Es gan paredzu 2h (iepriekšējā vakarā liekot modinātāju, lai paspētu arī izpildīt pirmo mājas darbu). Beigās laika ir 1h 20min un mājasdarbs ir knapi iesākts. Sāku steidzīgi iet, pa ceļam skatoties fotoaparātā, kur no googles esmu pārfotografējusi maršrutu.

Izrādās, ka kojas tiešām atrodas mazstāvu daudzdzīvokļu māju rajonā. Pa ceļam ir garens parks.

 

Galā gājēju tilts pāri kanālam.

 

Nonāku parkā, kurā vietējie ved pastaigā suņus, skrien, brauc ar velo. Pēc kartes spriežot ir 1/3 noieta. Saprotu, ka pirmo mājasdarbu nenodot nebūtu labi un jāmēģina ātri ejot kaut kas pa ceļam pierakstīt. Uz šodienu jāizpilda uzdevumi, ievietojot vārdus, kā arī jāuzraksta stāstiņš par blakussēdētāju - Amēliju, no vakardienas intervijas.

 

Ejot vajadzīgos vārdus tukšajās ailītēs ierakstīt nesagādā lielas problēmas, ja vien nebūtu jāseko līdzi maršrutam fotoaparātā. Ar interviju iet grūtāk, jo pati intervijas lapa pazudusi. Cenšos rakstīt, ko atceros. Kā arī atcerēties, kā raksta vāciski, jo laika un iespējas (3. un 4. brīvās rokas) paskatīies vārdnīcā, nav.

 

Pa ceļam pamanu arī skaistus skatus.

 

Gandrīz "Vecāsmātes pīrādziņi" kā Latvijā.

 

Dārzi privātmājās pie universitātes.

 

Pašas privātmājas pie universitātes.

 

Un auto pie privātmājām.

 

Beigās nonāku skolā agrāk kā plānots. Pagājusi 1h 10min.

 

Lekcijā skaidro par artikuliem pie dažādiem vārdiem, kurš pie kura vārda. Aizsākas diskusija par to, kāpēc vāciski ir "das Madchen" nekatrajā, nevis sieviešu dzimtē. Pēkšņi grupas skandināvu gals sāk kaislīgi stāstīt par to, ka vāciešiem vajag kā viņiem - vārdu "hen", kas neapzīmē ne meiteni, ne zēnu, bet personu. Šāds vārds ir it kā Zviedrijā, bet aktīvi un sajūsmināti par to stāsta arī dāņi. Pat vairāk kā zviedri. Nu jā, liberālie skandināvi. Es idejiski piekrītu, taču, lai tik kaismīgi par to stastītu citiem?

 

Pēc nodarbības paredzēta filma. Līdz filmai nolemju tikt pie savas "Menza karte". Samaksāju 5 eiro, no kuriem 3,5 man ieskaita kartē. Turpmāk jādod tikai karte. Studetiem paredzēta vismazākā cena, strādniekiem nedauz lielāka, bet skolājiem - vislielākā. Šodien gan karti vēl darbībā neizmēģinu.

 

 

Toties pie kases secinu, ka tur pārdošanā izstādīti šķīvīši, ar bērnībā tik iemīļotās multfilmas par kurmīti, tēliem :)

 

Filma "Oh, boy" ieguvusi vairākas balvas festivālā. Mums tiks rādīta vāciski ar vācu subtitriem. Skatos, klausos. Un sāku jau pie sevis kādus izteicienus atkārtot. Filmas viens no labākajiem kadriem ir kā filmēšanas starpposmā no filmēšanas paviljona iznākuši uzsmēķēt 2 aktieri. Viens tērpies "SS" formā, otrs - ebreju zvaigzni uzšūtu uz pleca. Abi draudzīgi sasmēķē. Vēl uzzinu, ko vāciski nozīmē "Fick".

 

Pēc filmas, ap 18:00 sarunāts visiem valodu kursu studentiem tikties alus dārzā. Pa starpbrīžiem esmu atradusi jaunu sludinājumu par riteni. Sūtu e-pastu un tieku pie numura. Diemžel pirms 18:00 tikties nesanāk, bet 13:30 es nesaprotu, ka īsziņā atsūtītais "130 is ok" domāts par pulksteni. Ritenis jau atkal atliekas uz vēlāku, diemžēl.

 

Toties alus dārzs, izrādās, pie jau iepazītās Kroicbergas. Joprojām daudz turku.



 

 Pamanu arī bērnu rotaļu laukumu, kurā mājiņas celtas turku stilā.

 

Alus dārza jau 3 galdi aizņemti. Apsēžos pie francūzietes, beļģietes, korejietes un ķīnieša. Runājam par visu un neko. Izrādās, ka netālu sēž korejiete, kas arī dzīvo manās kojās.

 

Sarunājam ap 21:30 braukt kopā mājās, taču norunātajā laikā viņa vēl nav gatava doties prom. Es toties jūtos sagurusi pēc dienas, tāpēc eju viena. Rajons nav tas jaukākais naktī, it īpaši ar turku iedzīvotājiem. Nedaudz apamldos, taču tikai uz mirkli. Metro stacijās arī nav tā jaukākā kompānija, taču mājās tieku veiksmīgi. Rīt obligāti jāsarunā tikšanās ar riteņa pārdevēju, lai nepatīkamo mirkļu kājām tumsā pilsētā būtu mazāk.