Berlīnē cīnos ar laika trūkumu. Pēc nodarbībām jādodas nokārtot tik daudz kas, ka mājās esmu ap 20:00, kad uztaisu ēst, un tad līdz kādiem 1:00 mēģinu kaut ko ierakstīt blogā, vai vienkārši sērfoju pa internetu. Neatceros, ko esmu darījusi vakar vakarā, bet no rīta pamostoties ir šoks no tā, ka ārā spilgti spīd saule. Esmu AIZGULĒJUSIES!!! Un jau pirmajā nedēļā! :o
Haotiski domāju, ko darīt. Ir bez pāris minūtēm 11:00. Būtu agrāks, varētu mēģināt paspēt uz lekcijas otro daļu, pēc pauzes 11:00, bet nu jau nekā. Nolemju, ka jāaizbrauc vismaz dabūt visas lapas, ko šodien lekcijā izmantoja un mājasdarbi.
Izeju ārā un pārbaudu, vai ritenim priekšējā riepa pilna, jo neizstāstītais iepriekšējās dienas atgadījums ir par manas velobraucējas karjeras sākumu (Ērenpreiss Latvijā neskaitās, jo to apkopt parasti palīdz vai nu Žeņa, vai Mārcis). Tad nu lūk. Turks pēc manas riteņa elementu rūpīgas pārbaudes tika noteicis, ka priekšējā riepa ir varbūt mazliet jāpiepumpē. Tad nu es, pirmos kilometrus nobraukusi un nonākusi Kroicbergā, arī nolēmu šo pumpēšanu veikt. Jau pāris reizes pieminētajā rajonā ir vairāki velo veikali, kuriem ārpusē ir pumpis ritenim.
Tad nu es piebraucu pie viena, nostiprinu pašu riteni, noskrūvēju ventilim uzgali, un noņemu galiņu, kurš kaut kā ir ieķēries, bet ar nelielu pastīvēšanos padodas. Skaļš "ššhšs" un riepa ir pilnīgi tukša! Hmm, šķiet, ka parasti tā nav bijis, bet nu vai es ko saprotu no vācu riteņiem. Uzlieku pumpi, un... Saprotu arī to, ka nemāku piepumpēt riepu! Apjukusi skatos uz pumpja trubu visā garumā un cenšos saprast, kur tur atrodas kāda svira, ko es pumpēšanai varētu nospiest. Nav. Bet riepa jau vairs nav nedaudz jāpiepumpē, bet gan pilnībā! Ieeju veikalā/servisā, prasu sievietei, kas tikko uzlikusi riteni uz statīva, lai labotu. Viņa iznāk ārā un saka kaut ko par uzgali. Saprotu, ka tam, ko es izņēmu no ventiļa, laikam tomēr jābūt iekšā. Taču es nelaižu pārdevēju prom, izprašņāju arī par to, kā tad īsti pumpēt. Sieviete man rāda uz pumpja galu, kam apkārt caurspīdīgi zaļš rokas turāmais. Es saprotu, ka tas jāvirza pa cauruli augša - lejā, tā pumpējot. Pārdevēja aiziet.
Sāku ar ventiļa aiztaisāmā ielikšanu atpakaļ, kas vairs neizdodas! Galu galā arī izņemt nebija nemaz tik viegli. :/ Mēģinu, mēģinu, līdz rodas ģeneāla doma, galu, kurā jāieliek izrautais, var paplest uz sānu iegriezuma rēķina. Paplešu - līdz puse no vītnes nolūst! Esmu šokā. Tikko kā nopirkusi riteni - un jau salauzusi! Uzskruvēju tomēr atpakaļ un ceru, ka gaisu garām nelaidīs. Tad ķeros klāt pumpja galu aptverošajam zaļajam apvalkam, kas, manuprāt, pēc sievietes teiktā jāvirza augšup-lejup (kā Bajinskis ar ebonīta nūjiņu), bet man nekas nevirzās! Izskatu pamācības skatlogā, bet tur tikai par stiprināšanu un kkas par "Atom kraft", un ja tāda nav, tad neko. Jau gandrīz nolaižas rokas, varbūt man nepietiek spēka pumpēšanai. Vēl brīdi pacīnos ar rokturi, bet tad metu mieru. Vai tad tiešām man neizdosies atgriest pie dzīvības tikko nopirkto velo? Domāju par otrreizēju iešanu pie servisa apkalpotājas, kad rodas ideja rokturi paskrūvēt vienā vai otrā virzienā. To arī daru.
Pēkšņi no kaut kurienes sāk plūst gaiss!!! Sajūsmā tik skrūvēju vienā vai otrā virzienā un cenšos sataustīt galā, kur tur kaut kas plūst. Bet galā tā īsti neplūst. Nu varbūt brīžiem, taču labāk kaut kas. Tad nu lieku pie ventiļa un mēģinu skrūvēt vienā vai otrā virzienā. Brīdi tā nocīnījusies, nolemju pataustīt riepu. Liels ir mans pārsteigums, kad secinu, ka tā ir pilnīgi cieta! Un tad pēkšņi PĀR MANI NĀK ATKLĀSME!!! Pumpim nekas nav jāskrūvē, vien stiprāk pie ventiļa jāpiespiež gals, tad pa to sāk plūst gaiss! Ātri mēģinu rokturi atskrūvēt vietā, pirms veikala darbinieki nav pamanījuši, ka esmu viņu ierīci gandrīz izjaukusi pa detaļām, un steidzīgi braucu prom.
Pa dienu, lēnāk braucot, maršruts izskatās nedaudz citādāks kā ejot kājām. Pamanu, ka parks, caur kuru no rīta braucu, saucas "Augustplatz" un pilns ar rozēm. Tālāk ceļu brīžiem turpinu blakus automašīnām uz lielā ceļa, jo tā braucas ātrāk.
Taču pēdējā posmā līdz universitātei, velobraucējiem ir diezgan paplats veloceliņš.
Universitātē gaidu aiz durvīm lekcijas beigas. Kad kāds beidzot sāk rosīties uz iziešanu, eju pie Ganima un cenšos pateikt savu pirms tam izdomāto teikumu vāciski: ""Ich habe aufschlafen!" Ganims smejas, bet šķiet, ka par pašu faktu, nevis par manu teikumu :) Dabuju uzdevumus, kā arī pēc pasniedzeja norīkojuma: "Paņemiet Evu (viņš joprojām nesaskata mana vārda atšķirību, kad saku, ka esmu Ieva) kādā grupā!" - tieku uzaicināta Amēlijas grupā. Izrādās, ka mums dots uzdevums nedēļas nogalē iepazīt kādu Berlīnes "Kiez". Visa Berlīne sadalīta 12 daļās "Bezierk" (kā mūsu Purvciems, Imanta utt.), katra daļa vēl atsevišķos mazākos rajonos "Kiez" (varbūt kā Klusais centrs, Miera ielas rajons, Mēbeļnieks utt.). Mana grupa izvēlējusies Kroicbergu, kurā es jau divas reizes esmu bijusi. Nolemjam turp doties 7dien, jo beļģu puisis Hadriens 6dien apmeklēs mūzikas koncertu. Dabuju savu pirmo draudziņu telefona numuru no Amēlijas :)
Pēc neapmeklētās lekcijas ap 14:00 paredzēts tikties pie ēdnīcas, tāpēc nolemju izmēģināt maģisko "Menza karte". Apstaigāju plašos stendus, kas nedaudz atgādina Latvijas Lido un pamanu, ka tikai pa 1.35 eiro ir dabujams bulgurs ar sojas pupiņu mērci, ko arī paņemu. Nav negaršīgs, bet manis paņemtā lielā porcija arī nav apēdama.
Pie Menzas jātiekas, lai kāda pasniedzēja pavadībā dotos Berlīnes mūra apskatē. Ekskusijas un citi izklaides pasākumi paredzēti gandrīz katru dienu pēc nodarbībām, taču, tā kā parasti viena pasākuma ameklētāju skaits ir limitēts no 20-35 cilvēkiem, tad pirmajām 3 nedēļām varam pieteikties tikai 2 pasakumos (izņemot kino trešdienas, ko var apmeklēt visi, kā arī speciālo ekskursiju uz Bundestāgu, kurš paredzētstrīs reizēs pa 30 cilvekiem katrā). Labā ziņa ir tā, ka tad, ja 2 dienas pirms pasākuma vēl ir brīvas vietas, tad varam pierakstīt savu vārdu, kur gribam. Tā arī esmu vakar izdarījusi.
Satieku ekskursijas vadītāju un saku, ka esmu ar riteni, un, vai varu to ņemt līdzi. Pasniedzējs ir ļoti atsaucīgs, vien brīdi domā, ko man darīt ar viņu pirmo transportu - autobusu, jo tajā riteni nedrīkst pārvadāt. Bet tad apmēram izstāsta, kā es varu tikt līdz S-bāņa pieturai, kas esot netālu. Sameklēju vajadzīgo kartē un braucu līdz pieturai. S-bānī un U-bānī atsevišķi jāpērk biļete ritenim pa 1,70 eiro, taču negribas atstāt riteni pie skolas un vēlāk iztērēt vēl vairāk naudas & laika, lai tiktu pie riteņa atpakaļ.
Brauciens ar bāni nav tik sarežģīts, kā esmu domājusi (ka es ar riteni gāzīšos pārējiem virsū) taču ir smagi, jo vieta izvēlēta nepareizā, kur stāvēt (savienojumā, kur grīda šūpojas). Galā nedaudz pārējos pazaudēju, jo, kamēr uzbraucu ar liftu augšā, lai pieslēgtu riteni, tikmēr pārējie nemaz augšā nenāk, bet lasa informāciju par sadalītās Berlīnes laika Spoku stacijām, kurās bāņi nepieturēja, jo tās atradās Austrumberlīnes pusē. Tālāk izejam pie pamatīga parka, kas veltīts Berlīnes mūrim un visam ar to saistītajam.
Attēlā 20. gs. arheoloģija, jeb eksponēts ceļš pirms mūra uzcelšanas.
Pats orģinālais mūris ar pāris vietām, kur mūri iedzīvotāji nodrupinājuši. Tā vieta caurstaigājama armatūra.
Visi, kas miruši, cenšoties tikt otrajā pusē lecot pa logiem, lienot pa tuneļiem vai kā citādi mēģinot tikt pāri.
Vācu valodas skolotājs un šodien arī gids. AustrumBerlīnes robeža nebeidzās pie vertikālā mūra, bet gan pie horizontālās betona līnijas. Mūrī bija durvis, lai otra puse varētu mūri salabot arī no pretējās puses, taču atrodoties vēl savā Berlīnē.
Pamanu, ka pāris meitenēm ir dažādu krāsu, bet viena dizaina un firmas somas. Skaidrs, ka skandināvi, taču kuri?
Rekonstruētā mūra vieta ar dubultmūri un to, kā austrumberlīnieši redzēja pretējo pusi. Zeme, kas starpā, protams, katru dienu tika nogrābta, lai pieķertu pārkāpējus.
Nu jau vienādās somas kļūst uzkrītošas. Uzprasu kādai no meitenēm. Izrādās, ka viņas visas nav no vienas valsts, taču skandināvietes gan.
Vēl viena 20.gs. arheoloģija. Saspridzinātā baznīca.
Un saspridzinātās vietā uzbūvētā jaunā. Iekšas kodols no māla.
Vecās baznīcas pamati eksponēti jaunajā baznīcā.
Māla kodolā kā pildviela vecās baznīcas atliekas - ķieģeļu atlūzas, koks, marmors, vitrāžas gabaliņi.
Pāri zālītei plāksnēm izliktas taciņas, kur mūra laikā bijuši berlīniešu izraktie tuneļi pārbēgšanai.
Rekonstruētais mūra posms ar dubulto mūri un sargtorni.
Ja nu kāds nezin, ka Rietumberlīnē īstenībā bija USA, Franču un Angļu sektori.
Kultūrvēsturisks piemineklis izdrupināts.
Visā Berlīnē ik pa brīdim uz ielas, metro u.c. vietas parādās plāksnītes ar mūra posma nosaukumu.
Ekskursija beigusies, pretī pamanu interesantu vietu, kuru derētu nākotnē apmeklēt pakāpelēšanai pa augšu.
Ceļš mājup jeb uz turku tirdziņu pēc iepriekšējā reizē nenopirktajiem supergaršīgajiem mango, par ko nožēloju visu nedēļu. Ceļš gan caur dizaina veikaliņiem. Šeit - aprakstāmais un nodzēšamais šķīvītis.
Virtuve bērniem no finiera.
Kamēr es stājos visu fotografēt, ieiet iekšā utt. Tikmēr turku tirgus jau beidzies! 18:30 :(
Tā kā ēšana Berlīnē tomēr ir salīzinoši ļoti lēta. Lētāka, nekā veikalā nopērkamā pārtika, tad nolemju turku tirgus vietā vismaz nobaudīt turku ātro uzkodu ēstuvi. Imbiss - vācu vārds uzkostuvēm.
Pretī tirgum ir skaistā promināde ar hipsteriem un ne tik hipsteriem, bet tā kā ir piektdiena un man nav kompānijas, tad nolemju vismaz vienatnē baudīt jauko un silto vakaru.
Izvēlētā vieta vakariņām.
Vakariņās turku falafels (iesaku) un kaut kādi dīvaini kokteiļi (neiesaku).
Pētu ceļu uz mājām ar atpeldējušo ciemiņu.
Kafejnīcas kā Albertielā.
Mājupceļā ieraudzītais tilts Kroicbergā, kas izskatās pēc populāras tikšanās vietas.
Braucu, braucu, un pēkšņi - milzu baznīca!
Balta mašīna.
Apaugušas durvis skaistā naktī.
Mājas, mājas, pēkšņi - tornis! Un, ja nav skaidrs, kas tas ir - vecais labais ieteikums tūristiem, jāapskatās, kā sauc apkārt esošos krodziņus. Tātad - ūdenstornis.
Izstāde kafejnīcā, kurā es labprāt uztaisītu party crushing.
Vēl viens skats kā no filmām. Man kojās šķiet ir kaut kas līdzīgs, bet vēl neesmu mēģinājusi.
Neizskatās tik bailīgs kā mūsu tuneļi zem dzelzsceļa.
Braucu par Vīrieš-Velna (Mann-Teufel Strasse) ielu un nezin kāpēc uznāk vēlme kaut ko padziedāt. Šīvakara repertuārā šī. Nav gan 4:00 no rīta, bet kaut kā iederas. Braukt galīgā tumsā pa nepazīstamu pilsētu tomēr nav mana ierastākā nodarbošanās. Tā kā nedaudz bailīgi, taču ne tik ļoti kā nākot kājām turku rajonā no valodu kursu pasākuma.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru